Konkurss literatūristiem jūnijā
Tādi nu reiz ir mūsu dzimtas likteņmezgli: Zuzes taka pāri akacim, kur vīdēja caunas pēdu raksts un dadžu vijoles, aizvijās pāri akacim, kur soliņš pie Salacas. Tā bija tikšanās tālajā ceļā, kad lausks cērt, – netālu no mazās ostas, kur tuvie celmi pie upes un melnā saulespuķe bija senlaikos uzziedējusi, un visapkārt bija manāma akmens ziedēšana. Tur arī raisījās vakaru valodas, un zudībās atrastais vērmeļu vīns un dzērvju svētība likās kā nezūdošā vērtība – mani spēka pilāri. Kā paliekoši uzzibsnījumi manās atmiņās atmirdz nesalauztā kapteiņa Jēka mīlestība – delnā kā bezdelīdzēns. Tāds laimīgs cilvēks – mana vīramāte Jūlija, kurai magoņu vasarā zem cīruļspārna saksiņu vējos ērģeles naktī spēlēja vēju muzikants Rūdis, no kura par piemiņu palikušas vienīgi divas koka karotes un roze. Praktiskā kaimiņiene Kumpiņa noteica: “Nenogaliniet stirnu, jo nēģi un laši ir Baltijas toverī sālīti.” Nāk diena pēc dienas un liktenim tīk pajokot, tomēr es ticu zemei un cilvēkiem.
Likteņmezgli. Zuze. Taka. Pāri akacim. Caunas pēdu raksts. Dadžu vijoles. Soliņš pie Salacas. Tikšanās. Ceļā. Kad lausks cērt. Mazās ostas. Tuvie. Celmi pie upes. Melnā saulespuķe. Akmens ziedēšana. Vakaru valodas. Zudībās atrastais. Vērmeļu vīns. Dzērvju svētība. Nezūdošā vērtība. Mani spēka pilāri. Paliekoši uzzibsnījumi. Nesalauztā. Kapteiņa Jēka mīlestība. Delnā kā bezdelīdzēns. Tāds laimīgs cilvēks. Vīramāte. Jūlija. Magoņu vasara. Zem cīruļspārna. Saksiņu vējos. Ērģeles naktī. Rūdis. Divas koka karotes un roze. Kumpiņa. Nenogaliniet stirnu. Baltijas toveri sālīti. Nāk diena pēc dienas. Liktenim tīk pajokot. Ticu zemei un cilvēkiem.