Uz augšu
Mājaslapa vislabāk skatāma ar Mozilla Firefox

Novadnieki

Klauss fon Aderkass

Klauss fon Aderkass

Teologs
Dzimis 1919.g. 26.V Liepājā

Dzimis Baltijas vāciešu aristokrātu ģimenē. Aderkasu dzimtas sencis – Rīgas arhibīskapa vasalis Limbažos – vēstures hronikās minēts jau 1277.g. Aderkasu dzimta Latvijā pastāvējusi jau 17 paaudzēs, no tām 12 Ķirbižu muižā.
K.fon Aderkass Ķirbižu muižā pavadījis bērnību un skolas gadus kā vecākais dēls 4 bērnu ģimenē. Tēvs – mežzinis Ķirbižos.
1938.g. K.fon Aderkass pabeidza Jelgavas valsts ģimnāziju un līdz 1939.g. mācījās lauksaimniecības skolā Igaunijā un Kurzemē.
1939.g. izceļoja no Latvijas.
1940.g. iesauca karadienestā; par drošsirdību apbalvots ar abiem Dzelzs krustiem un trieciennieka nozīmi.
1944.g. ievainots – zaudēja labo roku, kara beigās nokļuva krievu gūstā.
1946.g K. fon Aderkass sāka studēt Berlīnes Teoloģijas augstskolā, vēlāk turpināja studijas Marburgā, Cīrihē un Erlangenē. 1947.g. aktīvi iesaistījās Baltijas vāciešu jauniešu saliedēšanā.
1953.g. Bavārijā ordinēja par mācītāju.
1964.g. kļuva par Evanģēliski luteriskās Baltijas vāciešu palīdzības komitejas priekšsēdētāju. No 1965.g. regulāri piedalās latviešu mācītāju ikgadējās konferencēs.
1968.g. Eiropas latviešu dziesmu svētkos Hannoverē un 1973.g. Ķelnē teica apsveikuma runas par latviešu un vācu tautu saliedētību un draudzību. Apmeklējis latviešu trimdas draudzes Zviedrijā, Anglijā un Kanādā.
1970.g. 2.IV arhibīskaps Arnolds Lūsis piešķīris Zelta Amata un Pateicības krustu, kas ir augstākā brālības godināšanas zīme.
Kopš 1971.g. ar dzīvesbiedri Helgu regulāri apmeklē Latviju.
“1976.g. 18.VI līdz 1.VII viņš pirmo reizi atkal apmeklēja savas bērnības vietas. Ķirbižu aleja bija stipri izcirsta, lielā tilta vietā pāri Vitrupei veda tikai šaura laipiņa. Dzīvojamā māja, kas pēc kara bija kļuvusi par astoņgadīgo skolu, izskatījās nekopta un pussagruvusi, tāpat arī saimniecības ēkas un staļļi. Tomēr tas neaizēnoja atkalredzēšanās prieku.” /”Triju zvaigžņu gaismā”. – Rīga, 1998. – 78.lpp./
1996.g. 22.aprīlī K.fon Aderkasam piešķirts Trīszvaigžņu ordenis.

Aleksandrs Ārgalis Friča d.

Aleksandrs Ārgalis

6. Rīgas kājnieku pulka virsleitnants. 1921.g. apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni Nr. 1083.
Dzimis 1894.g. 7.IX Viļķenes pag. “Pīlāgās” – miris 1980.g. 7.III Sietlā (ASV, Vašingtonas štatā)
Dzimis zemkopja ģimenē.
1917.g. beidzis Tiflisas karaskolu.
1919.g. 3.VI iesaukts Latvijas armijā, piedalījies visās 6.Rīgas kājnieku pulka kaujās, paaugstināts par kapteini.
1919.g. 4.XI uzbrukumā Dammes muižai un Anniņmuižai A.Ārgalis ar savu vadu apklusināja vācu mīnmetēju uguni, personiski atņēma ienaidniekam ložmetēju. 1919g. 22.XI Vecplatones muižā varonīgi atsita pretinieka pārspēka uzbrukumu.
Atvaļināts 1921.g.18.VII.
Studējis Latvijas Universitātē, ko beidzis 1926.g. ar mehānikas inženiera grādu, korporācijas “Tervetia” biedrs.
Iestājies Aviācijas pulkā, paaugstināts par pulkvežleitnantu. Apbalvots ar Trīszvaigžņu ordeni IV šķ., Viestura ordeni, Aizsargu Nopelnu krustu.
Piešķirta jaunsaimniecība Rencēnu pagasta Saules muižā.
1943.g. ieskaitīts latviešu leģionā, 15.divīzijas spēkratu nodaļas pārzinis.
Pēc 2.pasaules kara dzīvojis Vācijā, skolotājs un direktors latviešu ģimnāzijā Neištatē.
1951.g. emigrējis uz ASV, dzīvojis Vašingtonas štatā, Sietlas pilsētā, kur 1980.g. 7.martā miris.

Baumaņu Kārlis

Baumaņu Kārlis

dzejnieks, komponists, skolotājs
Dzimis 1835.g. 11.V Viļķenes pag. Indriķu pusmuižā – miris 1905.g. 10.I Limbažos, apbedīts Limbažu kapos

Dzimis Jākoba Baumaņa un Annes Baumanes daudzbērnu ģimenē kā sestais bērns.
1837.g. 27.IX Baumaņu ģimene pārceļas uz Limbažu pilsmuižas Lemšukalna mājām.
Baumaņu Kārlis mācījies Limbažu draudzes skolā, Limbažu elementārskolā, Limbažu apriņķa skolā. 1853.g. 7.V iesvētīts Limbažu draudzē.
1853. – 1856.g.mācījās Jāņa Cimzes skolotāju seminārā Valkā.
1856. – 1858.g. strādāja par mājskolotāju Ķirbižu muižas īpašnieka grāfa Aderkasa ģimenē. 1858.g. dodas uz Pēterburgu. Līdz 1860.g. audzinātājs Sv.Annas skolā, mājskolotājs N.Rebindera ģimenē.
1860. – 1881.g. vācu valodas pasniedzējs Reformātu skolā. 1862. – 1865.g. Pēterburgas latviešu Lasāmās biedrības biedrs, “Pēterburgas Avīžu” līdzstrādnieks.
1870.g. vācu valodas skolotājs Smoļnija Dižciltīgo jaunavu institūtā.
1870. – 1873.g. Rīgas Latviešu biedrības runasvīrs un dzidāšanas komisijas loceklis.
1873.g. Pirmajos Dziesmu svētkos atskaņotas trīs Baumaņu Kārļa dziesmas: “Tēvijas dziesma”, “Daugavas zvejnieku dziesma”, Dievs, svētī Latviju!”, kuras ir arī pašas pirmās latviešu oriģināldziesmas.
1873.g. Pēterburgā laida klajā notis “Latvju tautas dziesmu liktens”, publicēts dziesmu krājums “Austra”. Izdots dziesmu krājums “Līgo”, kuru konfiscē un Daugavmalā sadedzina. 30.oktobrī “Baltijas vēstnesī” publicēta Baumaņu Kārļa recenzija par Jāņa Cimzes “Dziesmu rotas” III daļu, kas izraisa asu polemiku vesela gada garumā.
1875. – 1878.g. almanahu “Dunduri” līdzstrādnieks un faktiskais izdevējs.
1878.g. par panākumiem pedagoģiskajā darbā apbalvots ar Sv. Staņislava ordeni (1873.g. saņēmis Sv. Annas ordeni).
1880.g. Otro Dziesmu svētku repertuārā uzņemtas dziesmas: “Trimpula”, “Latviski lai atskan dziesmas” un “Mūsu Tēvs debesīs”.
1881.g. rudenī atbrīvots no darba Pēterburgā.
1882.g. pārceļas uz dzīvi Limbažos. 1885. – 1904.g. piedalās Limbažu Saviesīgās biedrības dzīvē. Vada jautājumu un atbilžu vakarus, izdod “Īsto Baltijas kalendāru”.
1888.g. Trešajos Dziesmu svētkos simfoniskais orķestris atskaņo ”Dievs, svētī Latviju!”.
1873.g. saņēmis Sv. Annas ordeni.
1878.g. par panākumiem pedagoģiskajā darbā apbalvots ar Sv. Staņislava ordeni.
Lit. pseidonīms Azo.

“Dievs, svētī Latviju!” mūzikas ieraksts Latvijas Radio Teodora Kalniņa kora un Rīgas Doma ērģeļu izpildījumā

Pieminekļi Baumaņu Kārlim:
G.Šķiltera piemineklis Limbažu kapos;
J.un Z.Rapu piemineklis Limbažos;
V.Titāna piemineklis Viļķenes “Indriķos”

“Baumaņu Kārlis” – attēlu, skaņu ierakstu un rakstu datu bāze Limbažu Galvenās bibliotēkas Novadnieku kolekcijā

Par Baumaņu Kārli variet lasīt publikāciju pilnos tekstus LNB digitālās bibliotēkas datu bāzē / Laikraksti (“meklēšanas” lodziņā ierakstīt “Baumaņu Kārlis” (precīzai meklēšanai izmantojot “pēdiņas”)

Pēteris Bērziņš
Pirmo Dziesmu svētku dalībnieks
“Bij. Katvaru muižas arendators, vēl. Viļķenes “Lībiešu” saimnieks Pēteris Bērziņš
un skolotājs J.Brīvulis piedalījušies limbažnieku korī pirmos dziesmu svētkos 1864.g. [Dikļos]. P.Bērziņš vēl piedzīvoja šo svētku 60 gadu atceri 1924.g.”Lit.: A.Melnalksnis. Limbažu saviesīgā biedrība 1984. – 1934. – Limbaži, 1934. – 10.lpp.
Jānis Berkāns
Aktieris, režisors
Dzimis 1904.g. 12.VII Valmieras apr. Viļķenes pag. – miris 1992.g. 15.I Melburnā (Austrālijā), apbedīts turpat
Mācījies E.Feldmaņa teātra kursos, Latvju dramatiskajos kursos.
No 1924.g. amatierteātru režisors Alojā, Sesavā, Kārsavā, Talsos u.c.; iestudējumi: V.Sauleskalna “Meldermeitiņa”, R.Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos”, A.Grīna “Kalēja līgava”, A.Deglava “Vecais pilskungs”. Atveidojis lomas daudzās izrādēs.
1944.g. emigrējis uz Dāniju, kur vairākās bēgļu nometnēs vadījis režiju latviešu teātra trupās – M.Zīverta “Ķinas vāze”, J.Beneša “Zaļā pļavā”, R.Blaumaņa “Trīnes grēki” (visas 1945), “No saldenās pudeles”, “Skroderdienas Silmačos” (abas 1947), A.Brigaderes “Čaukstenes” (1948).
1949.g. izceļojis uz Austrāliju, dzīvojis Melburnā.
Režisors un aktieris Melburnas latviešu teātrī; iestudējumi: J.Beneša “Zaļā pļavā” (1953), T.Zeltiņa “Vilks Rīgā” (1966), T.Pakalas “Koku pludinātāji” (1970, arī Tolari lomā), V.Rihtera “Pēteris pārveido pasauli” (1974). Citas lomas: Pindaks, Mantrausis (R.Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos”, 1953, “Ļaunais gars”, 1962), Punčurs (R.Valdesa “Jūras vilki”, 1969), Sīlis (L.Auzānes “Gleznotājs Otiņš”, 1974). Bijis režisors arī citās latviešu teātra trupās Melburnā.
Lit.: Teātris un kino, 1.sēj. – Rīga, 1999. – 111.lpp.

Zenta Brauere Kristapa m.

Zenta Brauere

Teoloģe
Dzimusi 1888.g. 21.XI Krustpilī – mirusi 1986.g. Rīgā
1906.g. absolvēja Puškina ģimnāziju Tērbatā.
1911. – 1914.g. studēja teoloģiju Cīrihē, iegūstot pirmo grādu teoloģijā. Par Braueres sasniegumu toreiz rakstīja Rīgas latviešu un vācu avīzes un dažas avīzes ārzemēs, ka Zenta Brauere esot pirmā sieviete Eiropā, kas beigusi teoloģijas fakultāti ar grādu.
1914.g. Z.Brauere turpināja studijas Heidelbergas universitātē, bet 1914.g. vasarā atgriezās Latvijā vēl pirms 1.pasaules kara sākšanās.
Z.Brauere vēlējās studijas turpināt Tērbatā, bet, būdama sieviete, netika uzņemta. Pēc Braueres lūguma atļauju viņai piešķīra cars Nikolajs II.
1919./20.g. pēc Latvijas Universitātes nodibināšanas Brauere turpināja studijas Rīgā un beidza LU teoloģijas fakultāti 1923.g.26.septembrī ar atzīmi: ļoti sekmīgi.
Tā kā sievietes teoloģes Latvijā neuzņēma par iesvētītiem garīdzniekiem, tad Brauere noturēja dievkalpojumus un sprediķus, stāvot pie kanceles kā ķesteris. Viņa kalpoja daudzās Rīgas baznīcās un daudzās cietuma baznīcās, arī Liepājā, Jelgavā, Tukumā, Cēsīs, Valmierā un dažādās lauku baznīcās – pavisam 45.
Zenta Brauere mācīja ticības mācību 1. un 2. ģimnāzijā Rīgā, kā arī svešvalodas.
Pēc 2. Pasaules kara viņa mācījusi krievu valodu Rīgas tehnikumā.
Rīgā dzīvodama un strādādama, viņa aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē, teica referātus par garīgās dzīves un teoloģiskiem jautājumiem, sieviešu tiesībām.
No 1927.g. 19.dec. Zentai Brauerei Valmieras apriņķī Vitrupes pagastā piederējis no Ķirbižu muižas atdalītais zemes īpašums “Graudiņi Nr.7” (322 pūrvietas).

Jānis Briedis
Pulkvedis leitnantsdzimis 1892.g.13.dec. Kandavas pag. – nošauts Sibīrijā 1941.g.

Bij. 5.Zemgales latviešu strēlnieku pulka poručiks. 1921.g. apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni Nr. 992.
Bijis skolotājs Cēres skolā.
1914.g. jūlijā iesaukts Krievu armijā.
Beidzis praporščiku skolu.
1915.g. 11.nov. – 1918.g. 20.apr. dienējis 5.Zemgales latviešu strēlnieku pulkā. Piedalījies daudzās kaujās. Apbalvots ar Staņislava III šķ., Annas III, IV šķ. ordeņiem, Jura krusta IV šķ., Jura zobenu.
1917.g. 12.janv. pie Kalnciema J.Briedis kā bataljona komandieris 5.Zemgales latviešu strēlnieku pulkā ienaidnieka viesuļugunī ieņēma Lodiņu mājas, tur nocietinājās un atsita vairākus vāciešu pretuzbrukumus. Noturēdams pozīijas, izšķīra visas kaujas iznākumu.
1918.g. Sibīrijā iestājies Troickas pulkā, kopā ar to atgriezies Latvijā. Dienestu turpinājis arī pēc brīvības cīņām. Galvenā štāba organizācijas daļas priekšnieks. Armijas ekonomiskā veikala priekšnieka palīgs. Sasniedzis pulkveža-leitnanta pakāpi.
Apbalvots ar Trīszvaigžņu ordeni IV šķ.
Piešķirta jaunsaimniecība Pāles pag. Šķirstiņu muižā.
1941.g. jūnijā deportēts, tajā pašā gadā Sibīrijā nošauts.

Dzejnieks
Dzimis Pāles pag. Šķirstiņos (tagad. Viļķenes pag.) 1912.g. 8.IV – miris 1942.g. 24.VI Tērvetē, apbedīts Viļķenes pag. Katrīnas kapos

Beidzis Pāles pagastskolu un Limbažu ģimnāziju.
30.gadu 2.pusē strādājis par ierēdni Sabiedrisko lietu ministrijā. Rakstnieku un mākslinieku biedrības “Zaļā vārna” biedrs.
1941. – 1942.g. laikraksta “Zemgale” līdzstrādnieks.
Izdarījis pašnāvību.
Pirmā publikācija – dzejolis “Stāsts vakarā” laikrakstā “Taisnība” 1930.g. 13.XI.
Dzejoļu krājumiem “Sirdis” (1931), “Mani ceļi” (1934), “Vēja kokle” (1937), Putni un zvaigznes” (1942) raksturīga romantiska smeldze un sirsnīgs sentiments.
Poēma “Divdesmit gadi” (1938), kas veltīta Latvijas valsts jubilejai un dzejoļu krājums “Dziesmas tēvuzemei” (1939) rakstīti 30.gadu nogalei raksturīgā pozitīvisma garā.
A.Broča vienīgajā romānā “Meža cilvēki” (1943) ar autobiogrāfisku ievirzi attēloti 1940. un 1941.g. padomju okupācijas laika pārdzīvojumi.

Lit.: Latviešu rakstniecība biogrāfijās. – Rīga, 192. – 62.lpp.
Veselis J. Teiksma par manu mūžu. – Stokholma, 1956. – 283. – 285.lpp.
Skatīt arī LGB bibliogrāfisko datu bāzē – Novadnieku enciklopēdija

Kārlis Dēķens
Pedagogs un sabiedriskais darbinieks
Dzimis 1866.g. 28.VI Jaungulbenes “Šļaukās” – miris 1942.g.
K.Dēķens beidzis skolu, 3 ziemas apmeklēja draudzes skolu, pēc tam sagatavojās iestāties Cimzes skolotāju seminārā, ko apmeklēja 1884. – 1887.g. līdz tā pārveidošanai par ķesterskolu. Tad K.Dēķens pārgāja uz Kuldīgas semināru, ko pabeidza 1889.gadā.
11 gadus K.Dēķens bija skolotājs Lejas draudzes, Viļķenes (~1890.g.) un Susējas pagastu skolās.
1892.g. Dēķenu ģimenē Viļķenes skolā piedzima meita Anna (Anna Grēviņa, dz.Dēķena).
Vēlākajos gados K.Dēķens strādājis Valmierā, Rīgā. Piedalījies 1905.g. revolūcijā, par ko apcietināts un tiesāts kara tiesā. Pirmā pasaules Kara laikā strādāja Lubānas komercskolā Novgorodas guberņā, skolotāju sabiedrības komercskolā Maskavā, kur apmeklēja arī Šaņavska universitātes pedagoģiskos un psiholoģiskos kursus.
1917.g. K.Dēķens pārnāca uz Rīgu. Skolotājs Rīgas pilsētas 3.vidusskolā, tad lektors Latvijas Universitātē, vēlāk skolotāju kursos, tautas augstskolā un centrālā pedagoģiskā institūtā.
Sarakstījis Londonā izdoto Mūsu tautskolu (1902.g.), Vadoni ģeogrāfijas mācībā, Agro bērnību, Rokas grāmatu pedagoģijā, Latviešu valodas metodiku u.c. skolas grāmatas un politiskas brošūras.
Darbojies Latvijas skolotāju biedrībā, Jaunā teātra direkcijā; skolotāju kursos, skolu muzejā un Pedagoģiskā biedrībā. 1917.g. Vidzemes pagaidu zemes padomē skolu nodaļas faktiskais vadītājs; viens no Tērbatas skolotāju kongresa ierosinātājiem un vadītājiem. Lielinieku laikā Dēķens Rīgā atvēra latviešu kurlmēmo klasi un atjaunoja neredzīgo skolu Strazdu muižā.
K.Dēķens ir bijis Tautas padomes, Satversmes sapulces un 3 Saeimu loceklis, kur kā izglītības un budžeta komisijas un Kultūras fonda loceklis sekmējis izglītības demokratizēšanu.
K.Dēķens bijis Rīgas pilsētas galvas biedrs un no 1920. – 1934.g. Rīgas domes priekšsēdētājs.

Darbi:
Dēķens, Kārlis. Cimzes nozīme latviešu attīstībā. Izglītības Ministrijas mēnešraksts. 1931. Nr. 7/8. 553. – .560.lpp.
Dēķens, Kārlis. Jauns skolu likuma projekts. Mūsu nākotne. 1922. Nr. 1. 3. – 6.lpp.
Dēķens, K. (Kārlis). Rokas grāmata pedagoģijā / Rīga : Izglīt. koop. “Kultūras Balss”, 1919.
Dēķens, K. (Kārlis). Skola, tās veidi un iekārta / [Rīga] : Saule, 1924.
Dēķens, Kārlis. Skolu un izglītību lietas Krievijā. 19.g. I ceturksnī. Izglītības Ministrijas mēnešraksts. 1930. Nr.1. 553. -.568.lpp.
Dēķens, Kārlis. Valkas draudzes skolotāju seminārs. Izglītības Ministrijas mēnešraksts. 1930. Nr. 7/8. 458. – 466.lpp.
Lit. par K.Dēķenu:
Latviešu konversācijas vārdnīca. – 3.sēj. – Rīga, 1928.
Anspaks, Jānis, 1929- Pedagoģijas idejas Latvijā / Rīga : RaKa, 2003.
Grēviņš, Valts. Tautas audzinātājs Kārlis Dēķens. Padomju Latvijas Skola. 1945. Nr. 8. 65.-69. lpp.
Ūsiņš, Vladimirs. K. Dēķena pedagoģiskie uzskati : (kritisks apskats) / Rīga : Zvaigzne, 1975.
Latviešu ievērojamie pedagogi Aleksandrs Dauge un Kārlis Dēķens : [par izstādi LU] – interneta resurss, 19.11.2008.

Ausma Dragone
Baletdejotāja, pedagoģe

Dzimusi 1942.g. 27.II Rīgā
1952. – 1958.g. mācījusie Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā.
1961.g. beigusi Ļeņingradas Horeogrāfijas skolu (ped. V.Kastrovicka, N.Serebreņikova).
1961. – 1981.g. Operas un baleta teātra soliste.
1970. – 1973.g. Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas pedagoģe.
1980. – 1985.g. viesnīcu “Tūrists” un “Latvija” varietē ansambļa pedagoģe.
1987. – 1998.g. Latvijas Kultūras skolas pedagoģe.
Kopš 1998.g. deju grupas “Dzirnas” pedagoģe.
Latvijas Profesionālā baleta asociācijas prezidente (1993 – 1995).
Atveidojusi gan apgarotus, poētiskus tēlus, gan spilgtus, temperamentīgus raksturus.
Nozīmīgākās lomas: O.Barskova monobalets “Neglītais pīlēns” (1961); Džuljeta (S.Prokofjeva “Romeo un Džuljeta”, 1962); Zaļā (R.Ores “Varavīksne”, 1963); Egina (A.Hačaturjana “Spartaks”, 1964); Staigule (D.Šostakoviča “Jaunkundze un huligāns”, 1965); Ragana (A.Žilinska “Sprīdītis”, 1968); Saules priesteriene (O.Barskova “Inku zelts”, 1969); Malda (J.Mediņa “Mīlas uzvara”, 1970); Karmena (Ž.Bizē, R.Ščedrina “Karmena”, 1971); Kleopatra (E.Lazareva “Antonijs un Kleopatra”, 1972), Franciska (J.Štrausa “Pie zilās Donavas”, 1978).
Latvijas Teātra darbinieku savienības biedre (1966).
LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbiniece (1989).
Maskavas 3. Vissavienības jauno baletdejotāju un baleta mākslinieku konkursa laureāte (1969).
1979. – 1986.g. vasarās Ausma Dragone dzīvoja Viļķenes pagasta “Purklāvos” (Šķirstiņos).

Maija Einfelde (dz. Dūrēja)
Komponiste
Dzimusi 1939.g. 2.I Valmierā
Maija Einfelde dzimusi Valmierā, 1939.gada 2.janvārī, piecu bērnu ģimenē. Viņas tēvs bijis ērģeļbūvētājs, māte – baznīcas ērģelniece. Kara laikā nomirst tēvs un ģimene pārceļas uz dzīvi Viļķenē.
Mācījusies Viļķenes pamatskolā, māte spēlējusi ērģeles Katrīnas baznīcā.
Muzikālo izglītību Maija Einfelde ieguvusi Cēsīs, Alfrēda Kalniņa mūzikas vidusskolā un Rīgā, Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā. Mācījusies profesora Jāņa Ivanova kompozīcijas klasē Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā, kuru absolvējusi 1966.gadā.
Kopš 1968.gada M.Einfelde pasniedz kompozīciju un teorētiskos priekšmetus mūzikas vidusskolās (Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā, Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, patreiz – Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas skolā).
Kamermūzika un kora mūzika ir Maijas Einfeldes iecienītākie žanri. Viņas darbos daudz saskares ar vēsturiskām un vispārcilvēciskām tēmām, ne mazums autobiogrāfisku motīvu un impulsu.
Kameroratoriju “Pie zemes tālās…” ar Aishila dzeju, par kuru iegūta balva Barlova konkursā, Maija Einfelde sacerēja 1996.gadā, un to pirmatskaņoja Latvijas Radio koris Kaspara Putniņa vadībā Jaunās latviešu kora mūzikas festivālā. Kā Barlova konkursa uzvarētājai viņai tika pasūtīts jauns kora skaņdarbs. Komponiste sacerēja savu “15. psalmu” ar bībeles tekstu, un to 1998.gadā iestudēja četri kori: Brigama Janga universitātes koris un Kansas City Chorale Amerikā, Vankūveras kamerkoris Kanādā un Nīderlandes Radio koris. Autorei bija iespēja pašai būt klāt šī darba atskaņojumos Kanzassitijā un Ņujorkā, Karnegīhollā.
Darbs “Un es redzēju jaunas debesis” (teksts no Jāņa atklāsmes grāmatas) radies 1998.gadā kā Anglijas pasaulslavenā Hilliarda ansambļa pasūtījums. Koncertino četrām klarnetēm un “Maija balāde” ar Aspazijas dzeju jauktam korim ir to latviešu komponistu skaņdarbu vidū, kuri iekļauti starptautiskā ierakstu konkursa “International Rostrum of composers” programmā, ko ikgadus Parīzē rīko UNESCO Starptautiskā Mūzikas padome.
1997.gadā Maijai Einfeldei piešķirta Latvijas Lielā mūzikas balva. 1999.gadā viņa apbalvota ar LR Kultūras ministrijas prēmiju.
Līdz ar uzvaru starptautiskajā Barlova kompozīcijas konkursā ASV 1997.gadā Maija Einfelde kļuvusi par vienu no pasaulē pazīstamākajiem Latvijas komponistiem.
Komponistes dēls Jānis Einfelds ir rakstnieks. Brālis Jānis Dūrējs muzicē lauku kapelā.
IZDOTAS NOTIS – “Ziemas pasaka” čellam un klavierēm, Francijā, izdevniecība “Ledyc”.
DISKOGRĀFIJA
CD “Pie zemes tālās…” (“At the Edge of the Earth…”), Rīga, 1999.
Dace Gertnere (dzim. Lesiņa)
Bioloģijas doktore, LU vadošā pētniece
Dzimusi 1946.g. 7.X Viļķenes pag. “Jaunstrobos”
1955. – 1962.g. Viļķenes astoņgadīgās skolas skolniece.
1962. – 1965.g. Limbažu 1. vidusskolas skolniece.
1965. – 1970.g. Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes studente. Ieguva biologa, bioloģijas un ķīmijas skolotāja specialitāti.
1971. – 1974. g. Latvijas Universitātes aspirante. Ieguva zinātņu kandidāta grādu augu fizioloģijas specialitātē, kuru nostrificē par LR doktora grādu 1992. gadā
No 1969. gada strādā Latvijas Universitātē, kas arī ir vienīgā darba vieta.
Galvenās zinātniskās un praktiskās intereses ir saistītas ar rododendru un citu viršaugu, piemēram, augsto zileņu, jeb kulturmelleņu, viršu, ēriku izpēti un praktisko audzēšanas tehnoloģiju izstrādi. Šie darbi kopš 1969. gada tiek veikti LU Botāniskajā dārzā, kur profesora R.Kondratoviča vadībā izstrādāja diplomdarbu un disertāciju. Vēlākos gadus D.Gertnere turpināja pētniecības darbu un lasīja lekcijas Bioloģijas fakultātes studentiem, vadīja studentu diplomdarbus un disertācijas. Pavisam vadīti 25 diplomdarbi, bakalaura un maģistra darbi un 1 doktora disertācija.
Astoņdesmitos gados sāka pētīt iespēju izmantot audu kultūras rododendru pavairošanai in vitro, ar tā saukto meristēmu metodi. Izveidoja augu audu kultūru laboratoriju, kura joprojām darbojas LU Botāniskajā dārzā. Par šo tēmu ir vadīti 10 pētnieciskie projekti. Rezultātā ir izstrādātas vairāku augu – rododendru, kultūrmelleņu, aveņu, ceriņu intensīvās pavairošanas tehnoloģijas, iekļaujot mikrokultivēšanas etapu. Šī tehnoloģija ir sekmīgi ieviesta zemnieku saimniecībā „Jaunstrobi”, kur jau 10 gadus audzē un realizē rododendru stādus.
Pašreiz D.Gertnere ir LU Attīstības un plānošanas departamenta direktore un galvenais uzdevums ir vadīt Latvijas Universitātes attīstības stratēģijas izstrādi, piesaistīt papildus finansējumu LU no Latvijas un Eiropas Savienības struktūrfondiem.
D.Gertnere ir publicējusi 72 zinātniskās publikācijas, 1 patents un 2 autorapliecības par izgudrojumiem.
Helga Grase
Pedagoģe, literatūras un valodas mācību metodiķe
Dzimusi 1908.g. 21.VIII Vitrupē – mirusi 1979.g. 23.V Rīgā, apbedīta Meža kapos
Dzimusi jūrnieku Grašu ģimenē.
Pirmā pasaules kara gados Grašu ģimene devās bēgļu gaitās uz Krieviju, kur Staraja Rusas bēgļu bērnu skolā Helga uzsāka skolas gaitas.
Pēc atgriešanās dzimtenē viņa turpināja mācības Rīgas 1. valsts ģimnāzijā.
1936.g. beigusi Latvijas Universitātes Baltu filoloģijas nodaļu, aizstāvēja diplomdarbu par tematu “Raiņa leksika”.
Strādājusi par skolotāju Rīgas 1.valsts ģimnāzijā.
1951. – 1953.g. LPSR Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūta kabineta vadītāja. Pedagoģijas zinātniskās pētniecības institūta zinātniskā līdzstrādniece, no 1962.g. Latviešu valodas un literatūras sektora vadītāja.
H.Grase ir iezīmējusi un pārstāvējusi veselu laikmetu latviešu literatūras mācību metodikā. Sešdesmitajos gados viņas vadībā tika izstrādāta Latvijas skolu vēsturē pirmā literatūras mācību metodikas grāmata.
H.Grase vadīja mācību grāmatu un mācību palīglīdzekļu autoru kolektīvus un pati bijusi vairāk nekā 20 mācību grāmatu autore.
Svarīgākie H.Grases darbi: Grase H. u.c. “Latviešu literatūras metodika” (1959); Grase H. u.c. “Rakstu darbu metodika” (1961); Grase H. Andrejs Pumpurs (1968); Grase H. “Ievads literatūras teorijā 5. – 7.klasei” (1970); Grase H., Zimule Ē. “Skolēnu uztveres un izpratnes padziļināšana ārpusskolas lasīšanas procesā” (1975).
Arturs Grasis
Tālbraucējs kapteinis, jūrniecības darbinieks, literāts
Dzimis 1879.g. 3.III Vitrupes “Inciemos” – miris 1943.g. 12.XI Rīgā, apbedīts Meža kapos
R.J.Graša brālis.
1901.g.beidzis Ainažu jūrskolu.
Jūrnieka gaitas sācis 14 gadu vecumā.
1899. – 1900.g. burinieka Aldebaran stūrmanis.
1901. – 1904.g. burinieka Konstantin kapteinis.
1907. – 1910.g. burinieka Uranus kapteinis.
Burājis Atlantijas un Klusajā okeānā, apbraucis Hornas ragu (Dienvidamerikā). Bijis tvaikoņa Tatjana I stūrmanis un kapteinis.
Aktīvās jūras gaitas beidzis 1910.gadā.
1912. – 1915.g. laikraksta “Jūrnieks”, 1934. –1940.g. žurnāla “Jūrnieks” redaktors.
1922. –1923.g. laikraksta “LatvijasVēstnesis”redaktors.
Rīgas Latviešu biedrības K.Valdemāra jūrniecības nodaļas priekšnieks.
Latvijas Tālbraucēju kapteiņu biedrības priekšnieka vietnieks.
No 1926.g. Kuģniecības nelaimes gadījumu izmeklēšanas kolēģijas loceklis.
1941.g. deportēts uz PSRS.
Publicēties sācis 1900.gadā. Bibliogrāfijā ap 100 publicistisku rakstu par jūrniecības jautājumiem un stāsti par jūras tematiku.
Literārais pseidonīms Mazā Ērika.
Darbi:
Grasis A. Bangu skavās. – Rīga, 1938.
Grasis A. Vētras putni. – Rīga, 1939.
Lit.: Latvijas jūrniecības vēsture: 1850 –1950. – Rīga, 1998.
Rūdolfs Jānis Grasis
Tālbraucējs kapteinis
Dzimis 1885.g. 23.V Vitrupes pag. (Ķirbižu “Inciemos”) – miris 1911.g. 10.IV jūrā, Norvēģijas piekrastē
Artūra Graša brālis.
Apmeklējis vietējo pagasta skolu un tālāk izglītojies caur privātstundām un pašmācīšanos. Uz jūras sācis braukt 1903.g. uz kuģa “Anna Olga”.
1904.g. iestājies Ainažu jūrskolā.
1906.g. nolicis pirmo stūrmaņa eksāmenu.
1907.g. iestājās atkal Ainažu jūrskolā un 1908.g. pavasarī izturēja pēdējo eksāmenu uz kuģa vadītāja tiesībām.
Jūrā sācis iet 1903.g. Burinieku “John Anna” un “Wind” stūrmanis. Burinieku ”Wind” ar cementa kravu Temzā nogremdēja Lielbritānijas tvaikonis.
1907.g. burinieka “Ans” stūrmanis.
1908. – 1909.g. burinieka “Uranus” stūrmanis.
No 1909.g. kā kapteinis brauca uz kuģa “Jupiter” līdz 1911.g. 10.IV, kad ceļā uz Svolvaeru Ziemeļnorvēģijā ap pulkst. 12 naktī no pirmo uz otro Lieldienu nejaukā sniega vētrā un negaisā kuģis ticis uzgrūsts “Westfjordā” uz “Engel Baer” klints un gandrīz acumirklī sašķīdis. No 8 cilvēku lielās ekipāžas izglābies vienīgi bocmanis.
Kapteinis gāja bojā kopā ar kuģi.
Anna Grēviņa (dz. Dēķena) Kārļa m.
Tulkotāja, dziedātāja, teātra kritiķe
Dzimusi 1892.g. 13.VII Viļķenes skolā – mirusi 1979.g. 27.I Rīgā, apbedīta Meža kapos
Dzimusi pedagoga un sabiedriskā darbinieka K.Dēķena ģimenē. Dzejnieka un tulkotāja Valda Grēviņa sieva.
Ap 1910.g. beigusi A.Rūmanes-Ķeniņas ģimnāziju Rīgā, 1915.g. Harkovas universitātes vēstures un filoloģijas fakultāti, 1917.g. Augstākos pedagoģiskos kursus Harkovā.
1925.g. A.Grēviņa absolvējusi Latvijas Konservatorijas Vokālo fakultāti.
1927. – 1929.g. papildinājusi vokālo izglītību Itālijā.
1917. – 1919.g. strādājusi par skolotāju Larinas ģimnāzijā Maskavā.
1919. – 1920.g skolotāja Rīgas pilsētas ģimnāzijā.
No 1925.g. brīvmāksliniece, līdz 1939.g. sniegusi daudz solokoncertu.
20. – 30.gados bijusi T.Reitera kora soliste. 20. – 40.gados regulāri dziedājusi radio koncertos.
1944. – 1951.g. žurnāla “Padomju Latvijas Komunists” literārā līdzstrādniece.
Pirmā nozīmīgākā publikācija – raksts “Teātris bērniem” laikrakstā “Jaunākās Ziņas” 1928.g. 24.XI. Pirmais publicētais tulkojums kopā ar Valdi Grēviņu – L.Tecneres “Ceļojums ap Zemes lodi” 1933.g.
Tulkojumi: no krievu valodas kopā ar Valdi Grēviņu Ļ.Tolstoja “Karš un Miers” (1 – 4, 1936 – 38), “Anna Kareņina” (1 – 2, 1939 – 40) u.c.; no vācu valodas G.Merķeļa “Vanems Imanta” (1936); no franču valodas A.Dimā “Kamēliju dāma” (teātrī 1957.g.) u.c.
Anna Grēviņa sarakstījusi populārzinātnisku grāmatu “Modernā Amerika” (1930) un populārzinātnisku vēstures grāmatu “Viduslaiku pils” (1936).
Rakstījusi teātra un mūzikas kritikas, publicistiku.
Dēli:
Māris Grēviņš (1930.g. 10.III Rīgā) – literatūras un teātra kritiķis, teātra zinātnieks, mākslas zinātņu kandidāts;
Valts Grēviņš (1921.g. 19.II Rīgā – 1961. 4.IV Liepājā) – rakstnieks, teātra vēsturnieks, kritiķis.
Fridrihs Grosvalds
Latviešu sabiedrisks un politisks darbinieks
Dzimis 1850.g. 13.decembrī Šķirstiņu muižas dzirnavās – miris 1924.g. Rīgā
Mācījies Rīgas guberņas ģimnāzijā, studējis tieslietas Tērbatā un no 1870.-1975. gadam Pēterburgā. Par konkursa darbu “? ???????? ????? ????????? ?? ???????? ?????” ieguva zelta medaļu.
1875. – 1878.g. strādāja Pēterburgas tieslietu ministrijā.
1878.g. pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur darbojās kā advokāts Rīgas rātes un Vidzemes hoftiesā, vēlāk zvērināts advokāts jaunās tiesās.
No 1901.gada Fr.Grosvalds bija Rīgas pilsētas domnieks, 1906.gadā deputāts Krievijas valsts Domē, viņš darbojies Rīgas Advokātu padomes valdē un piedalījies Juristu biedrības dibināšanā 1911.gadā.
No 1886.gada februāra līdz 1919.gada augustam Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks, pēdējā laikā arī goda biedrs. (Jau 1879.g. RLB viņu iecēla par savu runasvīru).
Fr. Grosvalda vadībā 1886.gadā izveidoja RLB Derīgo grāmatu nodaļu, iekārtoja plašu etnogrāfisko izstādi (1896) un nodibināja pie biedrības lauksaimniecības, ārstniecības valodniecības u.c. nodaļas. Fr.Grosvalds gudri un diplomātiski vadīja RLB kā 1905.gadā, tā 1917.-1919. gada notikumu laikā. Viņa vadībā pēc ugunsgrēka 1908.gadā uzcēla jaunu biedrības nama ēku, tika atrasta iespēja sadarbībai ar Rīgas un Krievijas valsts pārvaldes institūcijām, biedrība plaši atzīmēja savas jubilejas.
1912. – 1918.g. Rīgas pilsētas valdes loceklis.
1919.gadā Fr.Grosvaldu nozīmēja par Latvijas valsts sūtni Skandināvijas valstīs un viņš atteicās no RLB priekšnieka amata.
Pēc Latvijas de jure atzīšanas Fr.Grosvalds līdz 1923.g. bija pilnvarots ministrs Skandināvijas valstīs. Par diplomātisko darbību apbalvots ar Zviedrijas un Norvēģijas valstu augstāko ordeņu lielkrustu.
Pēc atgriešanās Rīgā pēdējā laikā darbojās Heraldiskā komisijā. Fr.Grosvaldam lieli nopelni tautiskās atmodas laikmeta tradīciju uzturēšanā un vispār nacionālisma veicināšanā.
Fr.Grosvalda bērni:
Jāzeps Grosvalds (1891.g. 24.IV Rīgā – 1920.g.1.II Parīzē) – gleznotājs; kavalērijas virsnieks, angļu armijas virsleitnants un politisks adjutants, par nopelniem karā apbalvots ar angļu Military Cross, kā arī krievu ordeņiem.
Oļģerds Grosvalds (1884.g. 25.IV Rīgā – ) – diplomāts, mākslas kritiķis.
Marija Grīnberga (dz. Grosvalde ) – tautas daiļamatniecības pētniece un popularizētāja.
Ralfs Jansons
Mākslinieks
Dzimis 1946.g. 12.III Rīgā
1965.g. beidzis J.Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu.
1971.g. Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu; diplomdarbs – “Dekoratīvs panno teātra foajē” (vad. I.Zariņš; vēlāk darbs realizēts Petrozavodskas teātrī). Veicis līgumdarbus kombinātā “Māksla”.
1987.g. J.Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas pedagogs.
Uzņēmējs būvfirmā “Būvdarbu aģentūra”.
Izstādēs piedalās kopš 1970.g. Personālizstādes Latvijā 1982., 1984., 1986., 1993.g.; Holandē 1989., 1990.g.; Vācijā 1991.g.
Ļoti ražīgs mākslinieks; strādā visos iespējamos žanros ar neierobežotu tēmu loku. Savos gleznojumos izmanto aprobētu stilistiku, papildinot to ar viegli uzskatāmiem glezniecības efektiem.
1982. līdz 90-o gadu sākumam R.Jansons vasarās dzīvoja Viļķenes pag. “Lācīšos” (Šķirstiņos). Šajā laikā organizēja J.Rozentāla Rīgas mākslas vsk. vasaras nometnes Viļķenes pamatskolā un audzēkņu darbu izstādes Viļķenes kultūras namā; izstrādāja kafejnīcas “Elaus” interjeru (1994). 1988.g. 9.sept. Viļķenes kultūras namā bija skatāma R.Jansona gleznu izstāde un radoša tikšanās ar autoru.
R.Jansons ir Baumaņu Kārļa Viļķenes pamatskolas foajē dekoratīvā panno autors (skat. foto).
Ralfa Jansona dēls ir basketbolists Ralfs Jansons, meita – māksliniece Agija Jansone-Šulca, rīko kopīgas izstādes.
Lit.: Burāne I. Jansons Ralfs // Māksla un arhitektūra biogrāfijās, 1.sēj. – Rīga, 1995. – 217.lpp.
Panno Baumaņu Kārļa Viļķenes pamatskolas vestibilā
Teodors Kalniņš Andreja d.
10.Aizputes kājnieku pulka komandieris, pulkvedis-leitnants
Dzimis 1882.g. 29.V Liezeres pag. – miris 1967.g. 13.III Jelgavā. Apbedīts Jelgavā Baložu kapos.
Apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni – II šķira. Nr.14., III šķira Nr.81. Apbalvots 1920., 1927.g.
Beidzis Pleskavas skolotāju semināru. Skolotājs Druvienā, Ķirbižos, Liezerē, Cēsu pilsētas zēnu elementārskolā.
Krievu armijā iesaukts 1914.g. jūlijā. 295. Sviras kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās Galīcijā, apbalvots ar Jura medaļas IV šķ. un Jura krusta IV šķ.
1916.g. beidzis Oranienbaumas praporščiku skolu. 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā vada, rotas, beidzot bataljona komandieris. Piedalījies daudzās kaujās, apbalvots ar Staņislava III šķ., Annas III, IV šķ., Vladimira IV šķ. ordeņiem. Sasniedzis štābskapitāna pakāpi.
1917.g. decembrī atvaļināts, skolotājs Cēsīs.
1918.g. vasarā darbojies pulkveža Brieža pretlielnieciskajā organizācijā Maskavā.
1919.g. pavasarī iestājies “Zaļajā” armijā, vadījis “zaļo” partizānu darbību.
Latvijas armijā iestājies 1919.g. 28.jūnijā, norīkots uz Liepāju 3.Jelgavas kājnieku pulka komandā, vēlāk ieskaitīts par klases vadītāju Liepājas karaskolā. Bermontiādes dienās uzņēmies Liepājas karaostas garnizona priekšnieka pienākumus, apstiprināts par Ziemeļlatvijas brigādes papildu bataljona komandieri, pēc tā pārformēšanas par 10.Aizputes kājnieku pulku vadījis vienību kaujās pret bermontiešiem, 1919.g. paaugstināts par pulkvedi-leitnantu.
Ar LKO II un III šķ. Teodors Kalniņš apbalvots par to, ka 1919.g. 4.novembrī, būdams karaostas nocietinātā rajona priekšnieks, ar sev padotiem spēkiem izturēja ienaidnieka pirmos uzbrukumus.
1925.g. paaugstināts pulkveža pakāpē. 10.Aizputes kājnieku pulka komandieris.
1929.g. beidzis kara akadēmiskos kursus. Vairākkārt izpildījis 4.Zemgales divīzijas komandiera pienākumus.
1932. – 1936.g. virsnieku kursu priekšnieks, vēlāk pasniedzējs Augstākajā karaskolā.
1936.g. decembrī atvaļināts no armijas. Dzīvojis Jelgavā. Piešķirta jaunsaimniecība Liezeres pag. Apbalvots ar Trīs Zvaigžņu ordeni III šķ.
1941. – 1944.g. Jelgavas pilsētas izglītības nodaļas vadītājs.
1944.g. ar ģimeni izbraucis uz Vāciju,1945.g. atgriezies.
1945.g. 20.decembrī arestēts un notiesāts par sadarbošanos ar okupācijas varas iestādēm.
1956.g. atbrīvots un atgriezies Jelgavā pie ģimenes, kur strādājis par slimnīcas tehnisko sekretāru, vēlāk par ātrās medicīniskās palīdzības stacijas sanitāru.
Edgars Krūmiņš
(pseid. Otomārs Gundars, Toms Dižboms, Edgars Osis)
Dzejnieks, feļetonists
Dzimis 1905.g. 13.III Vitrupes pag. “Vecmelbāržos” – miris 1988.g. 21.IX Saulkrastos,
apbedīts Liepupes kapos
Kārļa, Aleksandra, Rūdolfa un Hugo Krūmiņu brālis. Dzimis zemnieku ģimenē. Mācījies Vitrupes pagastskolā, beidzis vidusskolu Rīgā. 1929. – 1934.g. studējis tieslietas Latvijas Universitātē.
1935.g. ieguvis tiesību zinību maģistra grādu.
Strādājis par miertiesnesi, bijis asistents LU Juridiskajā fakultātē.
1945. – 1949.g. izsūtījumā Krasnojarskas apgabalā.
1950.g. pēc atgriešanās Latvijā Kandavas un Tukuma rajonu laikrakstu literārais korespondents.
1953. – 1969.g. strādājis Rīgas Paraugtipogrāfijā par korektoru, vēlāk inženieri tehnologu.
Pirmā publikācija – dzejolis “Vakarā” žurnālā “Domas” – 1925.g. 1.Nr.
Dzejoļu krājumā “Romantika” (1926) mīlestības, dabas un un pārdomu lirika.
50.gados Edgars Krūmiņš (Otomārs Gundars) pievērsies feļetona žanram, publicējoties žurnālā “Dadzis”, “Veselība”, laikrakstā “Rīgas Balss”.
1974.g. sarakstījis atmiņas par J.Grotu (fragments “Pirmā vasara” publicēts žurnālā “Karogs”, 1981, 2.)
Publicēts O.Gundara raksts “Dzejas atskaņas var veidot pēc mūzikas teorijas principiem” (“Karogs”, 1980, 3.).
Lit.: Latviešu rakstniecība biogrāfijās. – Rīga, 1992. – 125.lpp.
Skat. arī LGB bibliogrāfiskajā datu bāzē “Novadnieku enciklopēdija” / Gundars Otomars
Hugo Teodors Krūmiņš
(pseid. Kaspars Gunispers)
Dramaturgs, dzejnieks
Dzimis 1901.g. 5.I Vitrupes pag. “Vecmelbāržos’- miris 1990.g. 16.IV Ņujorkā (ASV),
apbedīts Liepupes kapos
Kārļa, Aleksandra, Rūdolfa un Edgara Krūmiņu brālis. Dzimis saimnieku ģimenē. Beidzis Limbažu ģimnāziju.
1920. – 1926.g. studējis LU Medicīnas fakultātē.
Bijis skolotājs Tukumā, Oleros, Ķirbižos, saimnieks “Vecmelbāržos”; biedrības “Zaļā vārna” biedrs. Vitrupē bijis aktīvs sabiedriskās dzīves – teātra izrāžu un sporta pasākumu organizētājs. Precējies ar dzejnieci Martu Vitrupi.
1944.g. emigrējis uz Vāciju, kur strādāja par skolas pārzini Hūzumā, Flensburgā, 1950.g. izceļojis uz ASV.
No 1920.g. periodikā publicēti H.Krūmiņa dzejoļi un epigrammas. Galvenokārt uz mazām skatuvēm daudz izrādītas H.Krūmiņa lugas, kas publicētas arī atsevišķās grāmatās: komēdijas “Jaunais agronoms” (1927), “Vecpuiši”, “Atstātā līgava”, “Ideālā vecmāte” (visas 1928), “Priekšzīmīga saimniecība” (1929), “Sāncenši” (1930), “Modernais lauksaimnieks”, “Vecpuiši precas” (abas 1931), “Toms Dižboms” (1932, teātrī ar nosauk. “Spēka vīri”), “Eksportsviests un mīlestība” (1932), tautas lugas “Silzemnieki”, “Druvu dziesma” (1939), drāmas “Melanholiskais valsis” (1931), “Zemnieka testaments” (1939).
Trimdā sarakstītas un izrādītas lugas “Jūrnieka kristības” (1946), “Cēli kā dzimtenes dievnami” (1949), “Vārds dzejniekiem no tautas” (1963), “Maestro no Rucavas” (1964).
H.Krūmiņa lugas galvenokārt tēlota lauku vide, tajās parasti raita darbība, atjautīgas situācijas.
Dzeja publlicēta krājumā “Zemes vējos” (1950, 1986).
H.Krūmiņa lugas iestudējis arī Viļķenes kultūras nama dramatiskais kolektīvs: “Ideālā vecmāte” (1997.g.), “Priekšzīmīga saimniecība”(1998.g.)
H.Krūmiņa meita Minjona Kļaviņa tēva daiļradei veltījusi grāmatu “Dzejnieks Hugo Krūmiņš mūzikā” (2001).
Kārlis Krūmiņš
Augsnes zinātnieks, profesors
Dzimis 1890.g. 26. XII Viļķenes pag. “Lejasradziņos” – miris 1966.g. 31.X Rīgā, apbedīts 1.Meža kapos
Aleksandra, Rūdolfa, Hugo un Edgara Krūmiņu brālis. Pirmo izglītību ieguvis Vitrupes pamatskolā, mācības turpinājis Liepupes draudzes skolā un Limbažu pilsētas skolā. Pēc tam Rīgā apmeklēja vispārizglītojošos kursus, kur iepazinās ar turpmāko draugu un kolēģi Kārli Bambergu, iestājās Pleskavas kadetu korpusā (pabeidza 1911.g.).
1912. – 1918.g. studijas Rīgas Politehniskajā institūtā ķīmijas nodaļā.
1.pasaules kara laikā kopā ar institūtu K.Krūmiņš evakuējās uz Maskavu, kur paralēli studijām strādāja Manufaktūras attīstības un uzlabošanas katedrā. 1917.g. bija profesora K.Blahera asistents. 1918.g. K.Krūmiņš ar izcilību pabeidza Ķīmijas fakultāti, iegūstot inženiera – tehnologa specialitāti.
1918. – 1920.g. strādāja Maskavā, Kūdras akadēmijā, bet 1921.g. atgriezās Latvijā, kļuva par asistentu LU Ķīmijas katedrā.
1926.g. iestājās Vispasaules Augsnes pētnieku biedrībā.
1929.g. izstrādāja atestācijas darbu “Metodes augsnes reakcijas noteikšanā”.
1932.g. K.Krūmiņu ievēlēja par privātdocentu.
Tā kā K.Krūmiņš pārvaldīja krievu, angļu, vācu, daļēji arī franču un itāļu valodu, viņu sūtīja komandējumos uz Angliju, Vāciju un Dāniju iepazīties ar jaunākajām pētniecības metodēm un lauku izmēģinājumu ierīkošanu.
1939.g. par darbu “Latvijas augsnes” viņu apbalvoja ar Tēvzemes balvu.
1939.g. K.Krūmiņš sāka strādāt jaundibinātajā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, lasīja lekcijas augsnes zinātnē un mineraloģijā.
1945.g. K.Krūmiņu ievēlēja par profesoru specialitātē – meža augsnes zinātne.
No 1956.g. līdz mūža beigām bija Vissavienības Augsnes pētnieku biedrības Latvijas filiāles priekšsēdētājs.
Latvijas zinātnē Kārlis Krūmiņš devis ļoti lielu ieguldījumu ar kompleksajiem pētījumiem par iekultivēšanas ietekmi uz augšņu īpatnībām, kultūraugšņu ģenēzi un klasifikāciju. Viņš ir publicējis vairāk nekā 80 zinātnisko darbu, rediģējis zinātnisko rakstu krājumu “Augsne un raža” u.c. zinātniskos izdevumus.
Rūdolfs Krūmiņš
Agronoms, aizsargu bataljona komandieris
Dzimis 1894.g. 9.IV Vitrupes pag. “Vecmelbāržos’ – miris 1985.g. 6.XII Klīvlandē (ASV), apbedīts Brāļu kapos Katskiļos
Kārļa, Aleksandra, Hugo un Edgara Krūmiņu brālis. Pēc pamatskolas beigšanas apmeklē kursus Rīgā un iegūst apmēram toreizējās vidusskolas sešu klašu izglītību.
Kad Rūdolfs ir 13 gadus vecs, viņam nomirst tēvs un jāsāk palīdzēt mātei saimniecībā.
1915.g. tiek iesaukts karā un t.p. gada 15.sept. piedalās kaujas operācijās.
Dzīves gaitas, sākot ar jaunības dienām, rāda R.Krūmiņu kā dedzīgu cīnītāju: Pirmā pasaules kara dalībnieks krievu armijā, vēlāk 3.Kurzemes strēlnieku pulkā, cīnīdamies Nāves salā un Ložmetēju kalnā, dalībnieks Latvijas atbrīvošanas karā.
1920.g. 20.V R.Krūmiņš beidza Latvijas karaskolu 1.izlaidumā un bija 1.Liepājas kājnieku pulkā vada komandieris.
1921. – 1925.g. R.Krūmiņš studē LU Lauksaimniecības fakultātē, beidz studijas ar pirmās šķiras agronoma grādu. Studiju laikā darbojies korporācijā “Latvija”.
No 1925.g. 25.VII iecelts par Dompoles divgadīgās lauksaimniecības skolas pārzini, vēlāk viņš pāriet uz Jelgavas mājturības skolu par inspektoru un fermas pārzini.
1927.g. 1.VII R.Krūmiņam uzdod noorganizēt Valsts Jaungulbenes lauksaimniecības skolu, un viņš darbojas šajā skolā par pārzini līdz 1931.g. 1.jūn., kad tiek pārcelts par speciālo priekšmetu skolotāju Malnavā. R.Krūmiņš darbojās arī aizsargu organizācijā kā 3.Ludzas aizsargu pulku bataljona komandieris. Līdzās skolotāja darbam Malnavas lauksaimniecības vidusskolā aktīvi darbojies Kārsavas pilsētas sabiedriskajā dzīvē. Bijis Kārsavas pilsētas valdes loceklis (1934) un pilsētas galvas vietnieks (1936). Par skolotāju R.Krūmiņš Malnavā strādājis līdz 1939.g., pēc tam pārcelts citā darbā.
1944.g. devies trimdā. Mūža galu pavadījis ASV, Klīvlandē, Ohaio pavalstī, kur atbalstījis un rosīgi darbojies ļoti daudzās organizācijās.
Savā ģimenē kopā ar sievu Olgu izaudzinājis un izskolojis trīs dēlus.
R.Krūmiņš apbalvots ar Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi un medaļu, Triju Zvaigžņu ordeni, Aizsargu nopelnu krustu un Mazpulku atzinības zīmi.
Imants Legzdiņš
Dzimis Vitrupē 1924.g. 20.IV – miris 1969.g. 26.VI
1949. – 1957.g. izsūtījumā Sibīrijā.
2003.g. Limbažu muzejs Imanta Legzdiņa vēstules Ainai Miķelsonei publicēja grāmatā ar nosaukumu “Tik nava dzimtenes…”
Juris Leimanis
Tirgotājs, Limbažu saviesīgās biedrības goda biedrs
Dzimis ? – miris 1928.g. aprīlī; apglabāts Sv. Katrīnas kapos
Rosīgs un ilggadīgs Limbažu saviesīgās biedrības darbinieks biedrības korī un teātrī, iecelts par goda biedri 1910.g. 26.janvārī.
Katrīnas kapos Viļķenē Jurim Leimanim uzstādīts Kārļa Zāles veidots kapa piemineklis
Valdis Lesiņš (arī Voldemārs Lesings)
Rakstnieks
Dzimis 1881.g. 14.XII Viļķenes pagasta “Jaunstrobos” – miris 1932.g. 23.XII Rīgā, apbedīts Meža kapos
Dzimis saimnieka ģimenē. Beidzis Rūstužu pagastskolu, 1897.g. Limbažu pilsētas skolu.
1900.g. beidzis Gori-Gorku mērnieku un taksatoru skolu Smoļenskas guberņā.
1901. – 1902.g. strādājis par mežu taksatoru Volīnijā un Krievijā.
1902.g. iestājies 30. artilērijas brigādē Saratovā, ieguvis artilērijas leitnanta pakāpi.
1904.g. iesaukts aktīvajā karadienestā, 1904. – 1905.g. piedalījies krievu – japāņu karā.
Pēc demobilizācijas atgriezies Latvijā. 1905. –1906.g. ziemu pavadījis tēva mājās, kur sarakstījis romānu “Slimā dvēsele”(periodikā publ. 1907.g., grāmatā 1911.g.).
1907. – 1908.g. strādājis par mērnieku un taksatoru Pēterburgā, 1908. – 1911.g. Harkovas guberņā, 1911. – 1914.g. Sibīrijā u.c.
1914. – 1917.g. piedalījies 1.Pasaules karā, pēc demobilizācijas 1917.g. dzīvojis Ukrainā, Kaukāzā, Krimā, caur Sevastopoli, Konstantinopoli, Sofiju, Vīni, Berlīni un Ščecinu kopā ar ģimeni 1920.g. atgriezies Latvijā. 1921. – 1922.g un 1930. – 1932.g. strādājis par Zemkopības ministrijas sevišķu uzdevumu ierēdni.
1922. – 1930.g. bijis Valmieras apriņķa valsts zemju inspektors un mērnieks.
Pirmā publikācija – dzejolis “Jautājumu zīmes un punktis” žurnālā “Austrums” 1904.g. 4.Nr. (ar pseid. Valdis Pramšāns). Romānā “Slimā dvēsele” autobiogrāfiski tēlojumi no karavīru dzīves savijas ar sāpīgu psiholoģisku problēmu risinājumu. Lepni, neikdienišķi cilvēki, prātotāji un analītiķi tēloti arī periodikā publicētajos stāstos un novelēs “Kad un kur?”(1921.g.), “Pēdējais sapnis”(1930.g.), “Artura Strāvas gals” (1931.g.), “Drauga sieva” (1933.g.) un nepabeigtajā romānā “Apsēstie” (periodikā 1931.g.). Rakstījis presē arī par latviešu agrārreformu un sabiedriski politiskiem jautājumiem.
Dēls – rakstnieks Knuts Lesiņš (1909.g. 28.III)
Lit.: Latviešu rakstniecība biogrāfijās. –Rīga, 1992. – 201.lpp.
Skat. arī LGB bibliogrāfisko datu bāzē “Novadnieku enciklopēdija”
Mārtiņš Lielkalns
kapteinis praktiķis, kuģīpašnieks
1837 – 1919 Ķirbižu pag. “Lielkalnos”
Burinieku “Alexander”, “Anna Alwine” līdzīpašnieks.
1887. – 1889.g. burinieka “Alexander” kapteinis.
Dēli: Jānis (1871 – 1955), Gustavs (1873 – 1926), Kārlis (1875 – 1949) un Eduards (1878 – 1908) Lielkalni – tālbraucēji kapteiņi.
Lit.: Latvijas jūrniecības vēsture 1850 – 1950. – Rīga, 1998. – 91.lpp.
Gustavs Martinsons
Tālbraucējs kapteinis
Dzimis 1862.g. 24.XII Ķirbižu pagasta Melleņu mājā – miris 1908.g. 12.XI jūrā
1895.g. beidzis Ainažu jūrskolu.
1894.g. ieguva tālbraucēju stūrmaņa tiesības, bet 1895.g. beidzot jūrskolu ieguva tālbraucēju kapteiņa tiesības.
Pirms mācībām jūrskolā braucis uz buriniekiem Baltijas jūrā un uz ārzemju kuģiem.
1904.g. burinieku “Liwadia”, “Ernst Alfred” kapteinis.
1906. – 1908.g. “Regulus” kapteinis.
Miris ar sirdstrieku ceļā uz Liverpūli.
Apbedīts 31.X Liverpūlē, Lielbritānijā.
Brālis – Jānis Martinsons, tālbraucējs kapteinis.
Literatūra: Latvijas jūrniecības vēsture. – Rīga, 1998. – 96.lpp.
Jānis Martinsons
Tālbraucējs kapteinis
Dzimis 1866.g. 13.V Ķirbižu pagastā – miris ?
Mācījies Mangaļu jūrskolā.
1897.g. beidzis Rīgas jūrskolu.
1897. – 1905.g. burinieka “Tehwija” kapteinis.
1906. – 1908.g. burinieka “Walda” kapteinis.
1908. – 1912.g. burinieka “Roma” kapteinis.
No 1912.g. braucis uz tvaikoņiem.
1912.g. tvaikoņa ”Ural” 2.stūrmanis.
1915. – 1918.g. tvaikoņa “Krasnoyarsk” kapteinis.
1918. – 1919.g. atradās Lielbritānijā, būdams Krievijas Brīvprātīgās flotes virsnieks. Vēlāk atgriezies Latvijā.
Brālis – Gustavs Martinsons, tālbraucējs kapteinis.
Literatūra: Latvijas jūrniecības vēsture. – Rīga, 1998. – 96. – 97.lpp.
Fricis Matuzāls
Tālbraucējs kapteinis
Dzimis 1858.g. Ķirbižu pag. – miris 1933.g. 20.II)
1880. – 1885.g. mācījies Ainažu jūrskolā tālbraucēju stūrmaņu klasē. Mācījies trīs ziemas.
Braukšanas prakse trīs mēnešus uz buru kuģa par jaunāko matrozi ar akgu 12 rbļ. mēnesī.
1881.g. izturēja eksāmenu kā tālbraucēju stūrmanis.
1894. – 1896.g. burinieka “Anna Alwine” kapteinis.
1897.g. burinieka “Anna Olga” kapteinis.
1904.- 1906.g. burinieka ”Capella” kapteinis.
Literatūra: Latvijas jūrniecības vēsture. – Rīga, 1998. – 97.lpp.
Oto Mednis
Grafiķis
Dzimis 1925.g. 9.IX Valmieras apriņķa Pāles pag. (Āsterē) – miris 1976.g. 21.III Rīgā
Dzimis zemnieku ģimenē.
1947. – 1952.g. mācījies Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā.
1952.g. pavasarī arestēts, notiesāts par pretpadomju aģitāciju uz 8 gadiem, atbrīvots 1956.g.
Personālizstādes Rīgā 1958.g., kopā ar R.Tilbergu un U.Zemzari; 1965.g.; 1985.g. piemiņas izstāde), Ogrē (1975).
Mākslinieku Savienības biedrs no 1960.gada.
Strādājis stājgrafikā kokgrebuma, linogriezuma un stikla grebuma tehnikā.
Oto Medņa griezumiem raksturīga bagāta, emocionāli piesātināta izteiksme, spēcīgi gaismēnu kontrasti, līnijas virtuozitāte. Žurnālu un grāmatu ilustrācijās izpaužas prasme iejusties literārā darba stilā, respektēt sižetu un radīt vienotu mākslinieciskās apdares ansambli (M.Ķempes “Es nevaru klusēt”, 1959; tdz. izlase “Darba vara lielu dara”, 1960).
Darinājis ~ 1000 grāmatzīmju, no kuram daudzas veltītas māksliniekiem un literātiem (“Dz. Ezergaile”, “Z.Zuze”, “K.Fridrihsons”, “P.Vīlips”, “R.Bēms”, “O.Ābelīte”, “H.Heislers” u.c. Grāmatzīmēs vienmēr uzsvērta to saistība ar grāmatu, trāpīgi uztvertas un atklātas īpašnieka rakstura iezīmes, nereti tās ir viegla, labsirdīga humora caurstrāvotas.
Lit.: Māksla un arhitektūra biogrāfijās, 2.sēj. – Rīga, 1996. – 107. – 108.lpp.
Teodors Mende Teodora d.
Virsseržants, apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni
Dzimis 1898.g. 31.V Salacas pag. – miris 1986.g. Žīguru pag. Katlešu ciemā
7.Siguldas kājnieku pulka virsseržants. 1921.g. apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni Nr. 1921.
Beidzis draudzes skolu. Zemkopis Ķirbižu pagastā.
1916.g. XI – 1917.g. VIII dienējis 2.Rīgas latviešu strēlnieku pulkā.
Pēteris Neijs Jāņa d.
Skolotājs, vācu valodas metodiķis, ērģelnieks
Dzimis 1862.g. 5.IX Katrīnas Viļķenes muižas “Tamkājās” – miris 1935.g. 10.IV Raunas “Gruzdēs”.
Dzimis kalpa ģimenē. Beidzis Umurgas draudzes skolu.
1879. – 1883.g. Cimzes skolotāju semināra audzēknis.
1883. – 1888. mājskolotājs Raunas pastorātā.
1888. – 1894.g. ērģelnieks un skolotājs vācu draudzē Kijevā.
No 1894.g. vācu valodas skolotājs 6 klasīgajā reālskolā pie Kijevas luterāņu baznīcas.
1895.g. ieguvis ģimnāzijas vācu valodas skolotāja tiesības.
Strādādams Kijevā, izstrādā vācu valodas mācīšanas metodiku un izdod vācu valodas mācību grāmatas. Latvijā vairāk kā 10 atkārtotos izdevumos drukājusi a/s “Valters un Rapa”.
Neiju mājas piederēja pie latviešu dzīves centriem Kijevā, bet katru vasaru brīvdienās P.Neijas ģimene uzņēma daudz ciemiņu lielajā zemnieku mājā Latvijā – Raunas “Gruzdēs” (tagad Priekuļu pag. “Ķirši”) .
Pēc atgriešanās dzimtenē P.Neijs strādājis meitas Margaritas Neijas vadītajā Cēsu M.Neijas sieviešu ģimnāzijā.
Pēteris Neijs apbedīts Raunas kapsētā.
Meita Margarita Luiza (1889. – ?) – skolotāja, 1919./1920.m.g. Cēsu M.Neijas sieviešu ģimnāzijas, 1921./1922.m.g. M.Neijas sieviešu neoģimnāzijas vad.
Dēls Ansis (Jānis) Neijs (1890. – ?) – studējis Pēterburgā ceļu inženieru institūtā, būvējis Siguldas un Skrīveru dzelzceļa stacijas.
Literatūra: *Bērziņš L. Pēteris Neijs astotajā gadu desmitā // Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. – 1932. – sept./okt.
*Ruska S. Virsskolotāja Pētera Neija 135.dzimšanas dienas piemiņai // Novadnieks.- 1997. – augusts
Hermanis Noriņš Jāņa d.
Pulkvedis leitnants, apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni
Dzimis 1896.g. 19.VI Ķirbižu pag. – miris 1934.g. 16.II, apbedīts Rīgā, Brāļu kapos
4.Valmieras kājn. pulka kapteinis. 1921.g. apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni Nr.912.
Vidējā izglītība, 2 gadus mācījies arī tehnikumā mērniecības nodaļā.
1915.g. augustā iesaukts krievu armijā, dienējis 171. rezerves kājnieku pulkā, no kura nosūtīts uz Pleskavas praporščiku skolu. Pēc tās beigšanas 1916.g. februārī pārcelts uz 11.Sibīrijas strēlnieku pulku, tā rindās piedalījies kaujās frontē, saniedzis štabskapitāna pakāpi. Apbalvota ar Staņislava III šķ., Annas III, IV šķ. ordeņiem. No krievu armijas atvaļināts 1917.g. 10.sept.
1919.g.26.maijā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā, no 29.jūnija rotas komandieris, paaugstināts par kapteini. 9.okt. kaujā pie Torņkalna ievainots, ierindā atgriezies 4.nov.
1919..g. 19. – 22. nov. kaujās ar vāciešiem Lielupes krastos Emburgas, Staļģenes un vēlāk Auces rajonā. H.Noriņš, būdams 3.bataljona pagaidu komandieris, atsita vairākus uzbrukumus Lielupes tiltam un Emburgai, neskatoties uz ienaidnieka pārspēku. Vēlāk veda savus karavīrus triecienā un sīvās durkļu cīņās ieņēma Staļģenes muižu un Emburgu.
No 1921.g. 4.robežsargu bataljona komandieris.
1923.g. beidzis vecāko virsnieku kursus. 1924.g. paaugstināts par pulkvedi leitnantu.
1927.g. iecelts par Aizputes kājnieku pulka saimniecības priekšnieku.
1929.g. apbalvots ar Trīszvaigžņu ordeņa IV šķ.
1930.g. beidzis bataljonu komandieru kursus.
Lit.: Lāčplēša kara ordeņa kavalieri. – Rīga, 1995.
Artūrs Reinfelds
arhitekts

Dzimis 1911.1.II Viļķenes pag. “Veclemšās” –
1928. – 1937.g. mācījies Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē
Studiju laikā strādājis Pieminekļu valdes rīkotajās ekspedīcijās, arhitektu E.Štālberga un K.Bikšes birojos.
1937.g. bijis arhitekts Rīgas pilsētas būvvaldē. Obligātā karadienesta laikā (1938 – 1939) daļēji strādājis Kara būvniecības pārvaldē.
1940. – 1941.g. mācījies aspirantūrā LVU Arhitektūras fakultātē.
1940. – 1945.g. bijis asistents Arhitektūras fakultātē E.Štālberga arhitektūras darbnīcā.
1945. – 1949.g. docenta vietas izpildītājs, vecākais pasniedzējs.
1949.g. atbrīvots no darba LVU.
1950. – 1979.g. arhitekts, vecākais arhitekts, grupas vadītājs, projektu galvenais arhitekts institūtā “Pilsētprojekts”.
Kopš 1980.g. pensijā.
Izstrādājis projektus daudzām sabiedriskām, ražošanas un dzīvojamām ēkām:
viesnīcām “Daugava” (1964 – 70), “Latvija” (1979), Lauksaimniecības ministrijas ēkai (1986), sanatoriju kompleksam Jaunķemeros (1963 – 68), administratīvajām ēkām Jūrmalā, Rēzeknē, Limbažos u.c.
Piedalījies un ieguvis prēmijas daudzos arhitektu konkursos.
Sieva Velta Reinfelde un meita Anna Reinfelde – arhitektes.

Inese Romancāne
Mūziķe, soliste, kordiriģente
Dzimusi 1975.g. 20.maijā Viļķenes pag. (Ivetas Romancānes dvīņumāsa)
1983. – 1990.g. mācījusies Baumaņu Kārļa Viļķenes pamatskolā;
1985. – 1990.g. Limbažu bērnu mūzikas skolas akordeona klasē;
1990. – 1995.g. Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas koledžas kordiriģentu nodaļā;
1995. – 2000.g. Latvijas mūzikas akadēmijā – mūzikas pedagoģijas nodaļā.
No 1992.gada mācījusies solodziedāšanu (ped. A.Kārkliņa), dziedājusi mācību korī (ped. Līga Priedīte).
No 1997.g. dziedājusi korī “Kamēr” (dir. M.Sirmais).
No 1998.g. Inese Romancāne strādāja Rīgas Doma skolā kā vokālais pedagogs. No 2002.g. – Valsts akadēmiskā kora “Latvija” kora māksliniece.
Inese Romancāne koru sastāvos piedalījusies apmēram 30 starptautiskajos konkursos un koncertos ārzemēs (Vācijā, Austrijā, Šveicē, Luksemburgā, Holandē, Somijā, Zviedrijā, Dānijā, Singapūrā u.c.), tai skaitā Latviešu dziesmu svētkos ASV, Čikāgā (2002.g.)
2003.g. Inese Romancāne Doma laukumā Rīgā uzstājās koncertuzvedumā “Mistērija par sapni un īstenību” (komp.J.Lūsēns), kas bija veltīts Latvijas uzņemšanai Eiropas Savienībā.
2005. – 2006.g. – Viļķenes pagasta jauktā kora diriģente
Iveta Romancāne
Mūziķe, soliste, kordiriģente
Dzimusi 1975.g. 20.maijā Viļķenes pag. (mūziķes Ineses Romancānes dvīņumāsa)
1983. – 1990.g. mācījusies Baumaņu Kārļa Viļķenes pamatskolā;
1985. – 1990.g. Limbažu bērnu mūzikas skolas akordeona klasē;
1990. – 1995.g. Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas koledžas kordiriģentu nodaļā;
1995. – 2000.g. Latvijas mūzikas akadēmijā – kordiriģentu nodaļā.
No 1992.gada mācījusies solodziedāšanu (ped. A.Kārkliņa), dziedājusi mācību korī (ped. Līga Priedīte).
No 1997.g. dziedājusi korī “Kamēr”.
No 1998.g. Iveta Romancāne strādā Rīgas Doma skolā kā sagatavošanas klases pedagogs.
No 2002.g. Iveta Romancāne – Valsts akadēmiskā kora “Latvija” kora māksliniece.
Iveta Romancāne koru sastāvos piedalījusies apmēram 30 starptautiskajos konkursos un koncertos ārzemēs (Vācijā, Austrijā, Šveicē, Luksemburgā, Holandē, Somijā, Zviedrijā, Dānijā, Singapūrā u.c.), tai skaitā Latviešu dziesmu svētkos ASV, Čikāgā (2002.g.)
2005.g. Iveta Romancāne spēlēja vienā no galvenajām lomām (Izredzētā) Latvijas Dailes teātra izrādē “Melanholiskais valsis”.
Jānis Saktiņš
P/s „Viļķene direktors, dzejnieks
Dz. 1932.g. 3.dec. Umurgas pag. „Dārziņos”
Jānis Saktiņš par sevi
Esmu dzimis 1932.gada 3.decembrī Umurgas pagasta Dārziņos – mana vectēva Miķeļa Saktiņa jaunsaimniecībā, kur pavadīju bērnību – ganīju lopus, darīju lauku darbus.
Pēc profesijas esmu agronoms – 1957.gadā beidzu Latvijas lauksaimniecības akadēmiju, iegūstot agronoma diplomu. Pēc aicinājuma esmu zemnieks.
Mācījos Limbažu 1.vidusskolā, bet vasarās strādāju kolhozā.
Mana pirmā darbavieta – Maltas rajona Ružinas MTS. Biju galvenais agronoms. Pēc dažiem mēnešiem – 1957.gada 23. jūlijā mani iecēla par kolhoza 10 ļet Sovetskoi Latvii priekšsēdētāju.
Bet dzimtā puse bija pie sirds visus šos gadus, tāpēc 1973. gadā pieņēmu lēmumu atgriezties Limbažos. Kļuvu par padomju saimniecības Viļķene direktoru. 18 gados Viļķene strauji uzplauka. Vienugad saņēmām vai visus rajona apbalvojumus – Ceļojošos sarkanos karogus.
Atmodas laiks nāca ar jaunām vēsmām – garīgo pacēlumu, nacionālpatriotisko jūtu uzplaukumu, tieksmi pēc Latvijas neatkarības, bet ar apjukumu līdzšinējā saimniekošanas sistēmā. Tapa mans lēmums – atgriezties dzimtajā pagastā un atjaunot vectēva saimniecību Dārziņi. Ticēju valsts politikai, ka zemnieku saimniecībām tiks sniegts atbalsts, bet izrādījās, ka varu paļauties tikai uz saviem spēkiem un iniciatīvu. Tagad varu pasmaidīt par pūlēm ganāmpulka paplašināšanā. Saku, ka manā kūtī ir Ļeņina govis, jo 90.gados pārdevu savu padomju laikā nopelnīto Ļeņina ordeni, lai par 47 000 LVR iegādātos 7 šķirnes telītes. Man nemaz nebija žēl to darīt.
Savas grāmatas lasītājiem lūdzu būt iecietīgiem pret maniem dzejas darbiem – esmu tos rakstījis, nedomājot par publicitāti, bet no sirds, pakļaujoties savam noskaņojumam. Esmu rakstījis jau kopš vidusskolas perioda, šad tad publicējot kādu rakstiņu arī republikas laikrakstos Cīņa un Padomju Jaunatne. Limbažu periodā esmu rakstījis rajona laikrakstam Progress, kurā publicēti arī mani dzejoļi.
Dziesmas ar maniem vārdiem komponējis Valters Kaminskis: Viļķenei, Umurgai, Limbažiem.
2008.gadā pēc viļķeniešu ierosmes izdota J.Saktiņa grāmata “Es ticu savai dzimtai zemei”.
Jānis Sams Mārtiņa d.
Dižkareivis, apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni
Dzimis 1896.g. 11.IV Ķirbižu pag. – miris 1945.g. 4.V Rīgā
9.Rēzeknes kājnieku pulka dižkareivis. 1921.g. apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni Nr. 1131.
Pagastskolas izglītība. Dzīvojis Vecmīlgrāvī, strādnieks.
1.pasaules kara laikā dienējis 429. un 633.kājnieku pulkos.
1919.g. 12.sept. iesaukts Latvijas armijā Cēsīs, piedalījies cīņās pret bermontiešiem, kā arī citās 9.Rēzeknes kājnieku pulka kaujās.
1920.g. 3.janv. Latgalē ievainots.
1919.g. 6.nov. pie Piņķu muižas izlūkgājienā uz Vīkuļu ciemu J.Sams spīdoši veica kaujas uzdevumu, šajā ciemā sagūstīja bermontiešu posteni 5 cilvēku sastāvā, kā arī ieguva ložmetēju, pēc tam atgriežās pie savējiem ar precīzām ziņām par ienaidnieku.
1921.g. 27.II atvaļināts. Dzīvojis Rīgā, Vecmīlgrāvī, strādnieks.
1944.g. pēc Padomju armijas ienākšanas Rīgā 1944.g. Rīgas pilsētas Kirova raj. izpildkomitejas grāmatvedis.
Miris 1945.g. 4.maijā Rīgā.
Lit.: Lāčplēša kara ordeņa kavalieri. – Rīga, 1995.
Gustavs Sausiņš
Tālbraucējs kapteinis, kuģīpašnieks
Dzimis 1872.g. Vitrupes pag. – miris 1918.g. XI Norvēģijā, apbedīts Fredrikstādē, Norvēģijā
Kapteiņa, kuģīpašnieka Jāņa Sausiņa dēls.
1894.g. beidzis Ainažu jūrskolu.
1892.g. izturēja eksāmenu uz tālbraucēju stūrmaņa grādu.
1895. – 1896.g., 1903.g., 1907.g., 1914.g. burinieka “Fritz Gustav” kapteinis.
1909.g. burinieka “Brihnums” kapteinis un līdzīpašnieks.
1918.g. burinieka “Adam” kapteinis.
1918.g. XI burinieks “Adam” Norvēģijas piekrastē uzbrauca mīnai un gāja bojā kopā ar visu apkalpi.
Lit.: Latvijas jūrniecības vēsture: 1850 – 1950. – Rīga, 1998.-121.lpp.
Jānis Sausiņš
kapteinis, kuģīpašnieks
dzimis 1843.g. 19.XI Vitrupes pag. – miris 1910.g. 2.XI
Dzīvojis Vitupē. Uzbūvējis vairākus divmastu un trīsmastu kuģus – “Anna Šarlote”, “Fricis Gustavs”, “Bezbailis”. Braucis arī par kapteini, bet jūrskolā nav gājis. Vēlākā laikā pēc jūrskolas beigšanas uz tēva kuģiem par kapteini brauc Gustavs Sausiņš.
1884.g. burinieka “Anna Charlotte” līdzīpašnieks, kapteinis.
1885.g. burinieka “Nicolai Livland” līdzīpašnieks, kapteinis.
Burinieka “Fritz Gustav” (kuģi nosaucis savu dēlu vārdā) īpašnieks.
Lit.: Latvijas jūrniecības vēsture: 1850 – 1950. – Rīga, 1998.-121.lpp.
Jānis Gustavs Sausiņš
Tālbraucējs kapteinis, kuģīpašnieks
Dzimis 1908.g. 14.VIII Vitrupes pag. – miris 1986.g. 27.X Melndālē, Zviedrijā
Kapteiņa, kuģīpašnieka Jāņa Sausiņa mazdēls.
Jūrnieka gaitas sācis 1926.g.
1942.g. beidzis K.Valdemāra jūrskolu
1931.-1933., 1935.g. burinieka “Jupiters” kapteinis.
1944.g.X zvejnieku laivā pārcēlies uz Gotlandi Zviedrijā.
Lit.: Latvijas jūrniecības vēsture: 1850 – 1950. – Rīga, 1998.-121.lpp.
Kārlis Skujiņš Mārča d.
Mācītājs
Dzimis 1885.g. 16.III Viļķenes pag. “Mēkšās” – miris 1959.g. Ņjūkāstlā, Austrālijā
Beidzis pamatskolu, Limbažu pilsētas pamatskolu. Ap 1906.g. strādājis pasta kantorī Kurzemē. Bijis Tirdzniecības skolas skolotājs Žagarē, Kauņas guberņā.
Pabeidzis devīto Pēterpils ģimnāziju, tad, sabiedrībai un privātpersonām piepalīdzot, iestājies Teoloģijas fakultātē Tērbatā, ko pabeidzis 1916.g.
1917.g. 31.maijā Ļaudonā iesvētīts par mācītāju.
Kā mācītājs – adjunkts nosūtīts uz Dzērbeni, vēlāk – uz Raunu un Kalsnavu, kur par mācītāju kalpoja Andrievs Niedra. Šai laikā jau ir nodibināta ģimene ar sievu Mariju. 1918.g. ģimenē piedzimst dēls Marģis.
1921.g. 12.I līdz 1944.g. 26.VII bijis Krustpils ev.lut. draudzes, garnizona un aizsargu mācītājs. Apbalvots ar Atzinības krustu. 25 darba gadu laikā Krustpils draudzē atjaunoti baznīcas mūri, jumts, tornis un baznīcas iekšiene. Baznīca ieguva arī jaunu zvanu, altāra gleznu un ērģeles. Draudzes locekļu skaits pieauga līdz 1200. 1924.g. sarakstījis Krustpils draudzes vēsturi.
1924.g. – 1930.g. arī vikārs Līvānu baznīcā.
Krustpilī piedzimst dēls Ģirts (1924.g.), miris pēc kara gūstā, meita Silvija un dēls Arnis.
1944.g. ar ģimeni devies bēgļu gaitās uz Vāciju (Kemnicā, Saksijā – strādājis draudzes birojā, Cvikavā, Ausbahā). 1950.g. K.Skujiņš ar sievu Mariju izceļoja uz Austrāliju (izvietošanas nometnē Grētā).
1952.g. izdevies nodibināt latviešu ev.lut. draudzi Ņūkāstlā un apmesties uz dzīvi tās priekšpilsētā (Mayfield).
K.Skujiņš apbedīts Sidnejā, Rukvudas kapsētas latviešu nodalījumā.
Gusts Šnore
Kapteinis, kuģīpašnieks
Dzimis 1831.g. 28.XII Vitrupes pag “Stauģos” – miris 1919.g. Vitrupes pag. “Mantiņās”
Dzimis zemnieku ģimenē. Gusta Šnores māsas bērni bija tālbraucēju kapteiņi Zīlemaņi. Lai nebūtu jāsaimnieko tēva mājās, pēc viņa nāves ap 1853.g. ar paša būvētu buru laivu aizbēdzis no barona uz Mēmeli, pēc tam uz Londonu (Lielbritānijā), tad uz Amsterdamu (Nīderlandē), kur nodarbojies ar kravu pārvadāšanu. Par nopelnīto naudu nopircis divmastu burinieku. Pēc zemnieku saimniecību izpirkšanas no dzimtskungiem Latvijā sācis braucienus uz Pērnavu un Rīgu.
Pēc 1865.g. Vitrupē apprecējies, nopircis zemi un uzcēlis māju. Ierīkojis kuģu būves vietu un sācis vadīt burinieku būvi.
Ap 1880.g. nopircis vēl 2 mājas un pārtraucis nodarboties ar kuģniecību.
Literatūra: Latvijas jūrniecības vēsture. – Rīga, 1998. – 137., 187. lpp.
Vilnis Titāns
Tēlnieks
Dzimis 1944.gada 26.jūlijā Limbažos – miris 2006.gada 10.jūnijā Rīgā.
Mācījies Viļķenes pamatskolā.
1974.gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu. Izstādēs piedalās kopš 1977.gada. Mākslinieku Savienības biedrs kopš 1983.gada. Vilnis Titāns darbojies I.Ziedoņa vadītajā dižkoku atbrīvotāju grupā – Latvijas kultūrvēsturiskās vietās un pie dižkokiem novietojis akmeņus ar iekaltām zīmēm un uzrakstiem, veidojis akmeņu krāvumus, piemēram, Valpenes piramīdu netālu no Dundagas.
Darbojies Kultūras Fonda Daugavas programmas realizēšanā (1980.gadu 2.puse – 1990.gadi). Tās ietvaros uzstādījis 10 granīta zīmes.
Darbi dekoratīvajā, memoriālajā un stājtēlniecībā galvenokārt granītā, kokā un bronzā; medaļas un plaketes. Izgatavojis kultūras darbinieku un kultūrvēsturisku vietu piemiņas zīmes dažādās Latvijas vietās, gar Daugavu, robežakmeņus Latvijas pierobežā. Darbiem raksturīga konstruktīva stilistiskā ievirze, ģeometrisku dabas formu un tautas rakstu elementu lietojums, daudzveidīga virsmas apdare. Izkalis pieminekli „Koklētājs” Talsos (1996, pēc K.Zemdegas 1939.g. modeļa, kopā ar dēlu J.Titānu).
Projekta “Saules tilts pāri līcim” ietvaros veidojis koka zīmi “Zilā Saule” Kolkā ( kura gan pēc rudens vētrām vairs nav apskatāma), granīta “Uguns zīmi” Roņu salā un granīta, koka zīmi “Baltā saule” Ainažos. Pēc projekta “Latvija saules zīmē” uzstādījis četras granīta zīmes Latvijas tālākajos ģeogrāfiskajos punktos – “Austras koks” Pasienas pagastā, “Zaļais stars” Nīcas pagastā, “Baltās naktis” Ipiķu pagastā un “Saules puķe” Demenes pagastā.
Viļķenē veidojis pieminekli komponistam, Latvijas himnas autoram Baumaņu Kārlim (atklāja 1988.g. 17.septembrī „Indriķos”) un piemiņas zīmi represijās cietušajiem viļķeniešiem (atklāja 2006.gada 23.augustā pie Viļķenes kultūras nama).
Dēls – tēlnieks Jānis Titāns.
Andrejs Trautmanis
Tālbraucējs kapteinis, kuģīpašnieks
Dzimis 1858.g. Ķirbižos – miris 1907.g. 27.IX
1881.g. beidzis Ainažu jūrskolu.
1880. – 1881., 1886.g. burinieka “Julia Catharina” līdzīpašnieks, kapteinis.
1888.g. burinieka “Lilly” līdzīpašnieks, kapteinis. Trīsmastu gafelšoneris “Lilly” nolaists ūdenī Ķirbižos 1887.g. Tilpība 324 BRT. Piederības osta Rīga. Būvmeistars M.Trautmanis.
Īpašnieki: J.Martinsons, M. un A.Trautmaņi, Rentnieks, Spauna. Kapteiņi: F.Martinsons, I.Losmanis, P.Valters, A.Trautmanis, A.Matuzāls, A.Tomsons, E.Lielmežs.
Veicis Transatlantijas reisus. 1905.g. Kategatā sadūries ar zviedru barku “Vera”, nogrimis.
Literatūra: Latvijas jūrniecības vēsture. – Rīga, 1998. – 137., 187. lpp.
Valdis Verners Treijs
Scenogrāfs, gleznotājs, pedagogs
Dzimis 1927.g. 16.VII Valmieras apr. Viļķenes pag. “Gāršās” – miris
Dzimis rentnieku ģimenē. Meita Agnese Treija – mākslas zinātniece.
2. pasaules kara laikā mobilizēts vācu armijā (1944 – 1945), pēc tam atradies izsūtījumā Kolimā, strādājis zelta raktuvēs (1945 – 1947).
1958.g. beidzis Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās noformēšanas nod.
1967.g. beidzis Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu scenogrāfijas specialitātē; diplomdarbs – scenogrāfija A.Brigaderes lugas “Maija un Paija” iestudējumam Jaunatnes teātrī.
Izstādēs piedalās kopš 1966.g. Personālizstādes Alojā (1982), Limbažos (1983; 1992, kopā ar M.Pīlāgu; 1997), Pālē (1991). Mākslas Savienības biedrs kopš 1969.g.
1949. – 1950.g. strādājis kolhoza būvbrigādē Valmieras raj.
1950. – 1955.g. Svētciema un Alojas raj. kultūras namā.
1955. – 1958.g. bijis laborants noformētājs Rīgas lauksaimniecības tehnikumā.
Kopš 1958.g. Rīgas Lietišķās Mākslas koledžas Dekoratīvās noformēšanas nodaļas pasniedzējs (1960. – 1987.g. nodaļas vad.).
Veidojis scenogrāfiju dažādos teātros: Drāmas teātrī, Valmieras Drāmas teātrī, Rīgas Operetes teātrī, Operas un baleta teātrī. Bijis mākslinieks TV dokumentālai filmai “Talsu zvaniņš” (1971). Kopš 1973.g veidojis koncertuzvedumu iekārtojumu bērnu un jaunatnes tautas deju ansamblim “Zelta sietiņš”.
Nozīmīgākie darbi: “Tautasdziesma” (1979), “Koki vētrā” (1982), “Nakts ziedi” (1983), cikls “Kolimas atmiņu reportāžas” (1989 – 97, visi tempera).
Apbalvots ar aviokompānijas “Air Baltic” prēmiju Mākslinieku Savienības galerijas rīkotajā konkursā (1979) par pasteļu gleznojumu ciklu “Mana dzimtene”.
LPSR Nopelniem bagātais pedagogs (1987).
Ciklā “Mans dzimtais ciemats” mākslinieks atceras, kā izskatījās Viļķenes pagasta Kolomežmuiža 1935. – 36.gadā.
Gleznas skatīt “Galerijā”.
Lit.: *Latviešu padomju scenogrāfija. Rīga, 1983; *Māksla un arhitektūra biogrāfijās, 3.sēj. – Rīga, 2000. – 223.lpp.
Viktors Zigfrīds Veinbergs
Mākslinieks
Dzimis 1925.g. 21.IX Viļķenes “Riemeros” – miris 1990.g. 5.XI Sidnejā (Austrālijā)
Nopietnām mākslas studijām pievērsies Vācijā. Pēc melnbaltās tehnikas iepazīšanas pie grafiķa Rutka, 1947. un 1948.g. mācījies figurālo zīmēšanu, kompozīciju un krāsu teoriju Veidenes mākslas skolā. 1948.g. turpat beidzis arī reklāmu zīmēšanas kursu.
1952.g. Austrālijā pabeidzis Mākslas apmācības institūta kursu Melnburnā.
1953.g. mācījies figurālo zīmēšanu pie ilggadējā skolotāja P.Miltona Benkstaunas mākslas biedrībā. Ir viens no šīs biedrības dibinātājiem, valdes locekļiem un 2 gadus prezidents. Pēdējo 18 gadu laikā piedalījies daudzās austrāliešu grupu izstādēs, kur ieguvis 6 godalgas.
Sarīkojis 2 patstāvīgas izstādes (1969 un 1971) Sidnejas latviešu namā, piedalījies vairākās kopīgās gleznotāju skatēs un kultūras dienu un latviešu grupu izstādēs.
V.Veinbergs apglabāts Rukvudas kapsētā 1990.g. 9.nov.
Lit.: Latviešu mākslinieki Austrālijā. – [Strathfield], 1979. – 245.lpp.
Marta Vitrupe (dz.Legzdiņa, prec. Krūmiņa)
Dzejniece, šahiste
Dzimusi 1908.g.29.III Vitrupē
Marta Vitrupe dzimusi kuplā lauksaimnieku ģimenē, kurā jau auga četras meitas un dēls. Mācījusies Limbažu ģimnāzijā. Konservatorijā Rīgā apguvusi klavieru spēli. Valmieras sporta biedrības biedre; 1941.gadā ieguvusi Latvijas sieviešu šaha meistares nosaukumu.
Kopā ar dzīvesbiedru Hugo Krūmiņu gan Rīgā, gan Vitrupes pagasta Vecmelbāržos ap sevi pulcēja radošas personības. Vasarās Vecmelbāržos viesojās Eriks Ādamsons, Aleksandrs Čaks, Jānis Grots, Aleksandrs Grīns, Jānis Sudrabkalns, Mārtiņš Zīverts, Kārlis Rabācs, Ēriks Raisters, Augusts Brocis.
Marta Vitrupe iedvesmu savai dzejai smēlusies gan draugu daiļradē, gan rakstnieku bohēmiskās biedrības “Zaļā vārna” radošajā aktivitātē.
Trimdas sākumgadus dzejniece ar ģimeni aizvadīja Vācijā – Huzumā, Flensburgā, Lībekā.
1948.g. iestājās Latviešu preses biedrībā.
1950.g. Marta Vitrupe pārcēlās uz ASV, Klīvlendu, kur strādāja Klīvlendas pilsētas slimnīcas laboratorijā. Vēlāk viņas ceļš veda uz Ņujorku.
Dzejniecei ir divi bērni – dēls Ansis Krūmiņš ir ārsts un meita Minjona Kļaviņa – tēlniece; četri mazbērni (Minjonas bērni – baletdejotāja Ilze Sell, modes māksliniece Līze Rīsberga, akciju analītiķis Jānis P.Kļaviņš un advokāts Filips Kļaviņš, kurš dzīvo Latvijā). Martas Vitrupes mazmazbērni Kristīne, Jānis un Philips dzīvo Amerikā, bet Katrīna, Aleksis un Pauls – Latvijā.
2005.gadā Latvijā izdota Martas Vitrupes dzejas un publicistikas krājums “Dziesma smilgai” (apgāds “Jumava”).
Skat. arī LGB bibliogrāfisko datu bāzē “Novadnieku enciklopēdija”
Ilgvars Zalāns
Mākslinieks
Dzimis 1962.g. 24.IX Viļķenē
Mācījies Viļķenes pamatskolā, Limbažu 1.vidusskolā.
1987.g. absolvējis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, bet no 1988.līdz 1992.g. mācījies Mākslas akadēmijā.
Vairākus gadus dzīvojis Talsos un piedalījies šīs pilsētas mākslinieku grupas izstādēs. Sev būtisko un nopietno mākslinieks meklē eļļas glezniecībā.
Personālizstādes Limbažos (1998), Rīgā (2000, 2001, 2002) Vīlandē (Igaunija, 2002), Valmierā (2001, 2003), Madonā (2002), Hojē (Dānija, 2003).
Piedalījies glezniecības rezidencēs, plenēros, simpozijos Šveicē, Itālijā, Lietuvā, Igaunijā, Vācijā, Zviedrijā, Francijā u.c.
Galerijā “Mākslas dārzs” 2003.g.X tika atklāta gleznotāja Ilgvara Zalāna izstāde “Anima”, kurā apskatāmi 2002. un 2003. gadā radītie darbi.
Mākslinieks pašreiz dzīvo un strādā Valmierā. Darbi eksponēti galerijā “Laipa”.
Skatīt internetā:
www.zalans.com
Mākslas darbi (Google / attēli)
Autobiogrāfija (2008.g.)
Kārlis Zariņš Pētera d.
Kareivis
Dzimis 1892.g. 17.nov. Viļķenes pag. – miris 1947.g. 20.janv., apbedīts Pāles kapos
5. Cēsu kājnieku pulka kareivis. 1921.g. apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni Nr. 687.
Ministrijas skolas izglītība.
1914.g. maiznieks – konditors Limbažos.
Krievu armijā 1.pasaules kara laikā, dienējis Petrogradas garnizonā Ohtas kājnieku komandā.
1917.g. piedalījies revolūcijā. Vēlāk cīnījies pret “mežonīgo divīziju” pie Staraja Rusas un anarhistiem Petrogradas tuvumā.
1919.g. 4.jūnijā iesaukts Latvijas armijā Alojā. 5.Cēsu kājnieku pulka rindās piedalījies kaujās pie Raunas. Oktobrī piedalījies pirmajās kaujās pret bermontiešiem, ievainots un ierindā atgriezies tikai 1920.g. janvāra sākumā. Līdz brīvības cīņu beigām palicis saimnieks komandā. Par oktobra kauju nopelniem paaugstināts par kaprāli.
1919.g. 14.okt., kad mūsu daļas cēlās pāri Daugavai pie Jumpravmuižas, K.Zariņš kopā ar dažiem kareivjiem pēc paša ierosmes pielavījās ienaidnieka lielgabalam pie Krūzes kroga, apšaudīja to no patšautenes un piespieda klusēt, tā lielā mērā sekmēdams pārcelšanās gaitu un jau otrā krastā tikušo karavīru stāvokli: 15.okt. 10.rotai virzoties uz Rudzu muižu un ciešot zaudējumus zem ienaidnieka uguns, K.Zariņš ar personisko drosmi uzmundrināja citus kareivjus, līdz tika smagi ievainots.
1920.g. 20.dec. atvaļināts. Piešķirta jaunsaimniecība Pāles pag. “Pumpiņās”.
Kārlis Zirnis Andreja d.
Dižkareivis, apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni
Dzimis 1897.g. Lugažu pag. – miris 1966.g. 18.IX Lugažu pag. “Gaidās”, apbedīts Lugažu kapos.
1.(4.) Valmieras kājnieku pulka dižkareivis. 1922.g. apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni Nr. 1164.
Dzimis Lugažu pagastā zemkopja ģimenē. Draudzes skolas izglītība.
1.pasaules kara laikā dienējis 6.Tukuma latviešu strēlnieku pulkā.
1916.g. Ziemassvētku kaujās ievainots.
1917.g. pie Ikšķiles kontuzēts.
1919.g. 28.febr. iesaukts Latvijas armijā, piedalījies cīņās pret lieliniekiem un citās Valmieras kājnieku pulka kaujās.
1919.g. 17.aug. Līvānu rajonā izlūkgājienā uz Jaunmuižu K.Zirnis kopā ar 15 kareivjiem devās ienaidnieka aizmugurē un straujā triecienā šo muižu ieņēma, neskatoties uz pārsteigtā ienaidnieka sīvo pretošanos.
1922.g. 5.martā atvaļināts. Dzīvojis Pededzes pagastā, pēc tam pārcēlies uz Rīgu, dzelzceļa virskontrolieris.
Piešķirta jaunsaimniecība Vitrupes pagasta Ķirbižu muižā.
Dzīvojis Lugažu pagasta “Gaidās”, kur arī miris.
Kārlis Žīgurs
Pulkvedis, Maskavas Kara akadēmijas un LVU docētājs
Dzimis 1894.g. 21.XII Viļķenes pag. “Kolās” – miris 1955.g. 25.VIII Rīgā
Dzimis kalpa ģimenē.
Ar 1915.g. armijā, uzdienējis par bataljona komandieri.
PSKP biedrs no 1917.gada.
1917.g. Oktobra revolūcijas dalībnieks un Sarkanās gvardes vienības priekšnieks Petrogradā.
1918.g. II ar visu vienību pieteicās Sarkanajā Armijā.
No 1918.g. V, būdams pulka komandieris, piedalījās cīņās pret kontrrevolucionāriem Dienvidu un Rietumu frontē.
No 1920.g. IX brigādes štāba, pēc tam brigādes komandieris; piedalījās cīņās pret baltgvardiem un Antonova bandām.
1921.g. X – 1922.g. X mācījās Sarkanās Armijas Kara akadēmijā Maskavā, pēc tam VČK (Viskrievijas Ārkārtējā Komisija) karaspēka štāba priekšnieks Baltkrievijā.
1924. – 1932.g. vadošā darbā armijas daļās.
1933.g. beidzis M.Frunzes Kara akadēmiju Maskavā, Žīgurs bija divīzijas, pēc tam korpusa štāba priekšnieks.
1940. – 1944.g. docētājs karaskolā un M.Frunzes Kara akadēmijā.
1944.g. VI – 1945.g. X 308. latviešu strēlnieku divīzijas komandiera vietnieks; piedalījies cīņās par LPSR atbrīvošanu.
Pēc kara pasniedzējs LLA un LVU.
1948.g. no armijas atvaļināts.
Apbalvots ar Ļeņina ordeni un 2 Sarkanā Karoga ordeņiem.
Lit.: Latvijas PSR mazā enciklopēdija. – Rīga, 1970. – 786.lpp.

kontakti | lapas karte